Domājams, ka ikviens, kuram ir nācies risināt civiltiesisku strīdu tiesā, agrāk vai vēlāk nonāk pie klasiskas dilemmas – turpināt tiesāties vai tomēr izlīgt? Šis jautājums īpaši aktuāls kļūst, ja pirmās instances tiesā vai apelācijas instances tiesā rezultāts lietas dalībniekam ir bijis nelabvēlīgs, kā arī tad, ja kādu iemeslu dēļ tiesvedība jau pirmās instances tiesā ir ievilkusies ilgāk nekā bija plānots. Apskatām, kuros gadījumos izlīgums ir prātīgākais risinājums, bet kuros – ne.

Nogurums no ilgstošā procesa ir saprotams, jo pat viskorektākajā izpildījumā tiesvedība civillietā prasa laiku, naudu un emocionālo izturību. Tāpēc izlīgums bieži šķiet drošākais ceļš, kā strīdu atrisināt ātrāk un ar zemākām izmaksām. Tomēr praksē nereti ir vērts cīnīties līdz galam, jo tieši Augstākajā tiesā pirmo reizi prāvnieks var saņemt patiesi juridiski precīzu un taisnīgu strīda noregulējumu, kas atbilst viņa interesēm.

Taču to nekādā gadījumā nevajadzētu uztvert kā aicinājumu tiesāties “sporta pēc”. Izlīgums civillietā daudzos gadījumos patiešām var būt saprātīgākais un vēlamākais veids, kā atrisināt civiltiesisko strīdu. Tomēr ir situācijas, kad atkāpties pēc pirmajām neveiksmēm nozīmē samierināties ar nepamatotu vai netaisnīgu rezultātu. Tas var rasties nevis tāpēc, ka prāvniekam nav bijusi taisnība, bet gan tāpēc, ka, piemēram, tiesību norma ir iztulkota pārāk šauri, tā ir piemērota gramatiski, aizmirstot par normas jēgu un būtību, vai arī konkrētais tiesību jautājums praksē vēl nav nostājies uz pareizajām sliedēm.