Piedāvājam septembra “iBizness” lasītāko rakstu TOP 3!

1.vieta – kiberdrošības pārvaldnieks

Mainoties uzņēmējdarbības videi, arvien nozīmīgāks kļūst kiberdrošības regulējums un prasības. Viena no jaunākajām prasībām – kiberdrošības pārvaldnieks uzņēmumā jāieceļ ne vēlāk kā līdz 2025.gada 1.oktobrim. Uz kuriem uzņēmumiem attiecas šī prasība? Vai jāalgo atsevišķs darbinieks? To publikācijā “Kiberdrošības pārvaldnieks – obligāts amats katrā uzņēmumā?” (iBizness.lv, 08.09.2025.), kas septembrī bijusi lasītāko rakstu TOP 3 pirmajā vietā, stāsta Paula Kellija.

“Atbilstoši Nacionālā kiberdrošibas likuma (NKDL) 25.pantam uzņēmumiem, kas regulējuma izpratnē uzskatāmi par būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējiem, kā arī informācijas un komunikācijas tehnoloģiju (IKT) infrastruktūras īpašniekiem vai likumiskajiem valdītājiem, ir pienākums iecelt kiberdrošības pārvaldnieku. Tā ir persona, kuras galvenais uzdevums ir nodrošināt un uzraudzīt kiberdrošības regulējuma ieviešanu attiecīgajā uzņēmumā, iestādē vai organizācijā,” norāda autore. “Atbilstoši NKDL kiberdrošības pārvaldnieka galvenie pienākumi ir:

  • nodrošināt IKT infrastruktūras aizsardzības pasākumu īstenošanu;
  • veikt IKT drošības novērtējumu vismaz reizi gadā un, pamatojoties uz tā rezultātiem, organizēt identificēto nepilnību novēršanu;
  • ne retāk kā reizi gadā piedalīties kiberdrošības mācībās, ko rīko kompetentā kiberincidentu novēršanas institūcija – CERT.LV;
  • vismaz reizi gadā nodrošināt, ka uzņēmuma darbiniekiem tiek sniegta instruktāža par aktuālajiem kiberdrošības riskiem un aizsardzības pasākumiem.”

“Neatkarīgi no tā, vai uzņēmums klasificēts kā būtisko vai svarīgo pakalpojumu sniedzējs, vai arī tas ir IKT infrastruktūras īpašnieks vai tiesiskais valdītājs, katram uzņēmuma, iestādes vai organizācijas vadītājam, domājot par kiberdrošības pārvaldnieka iecelšanu, ir jāapzinās šī uzņēmuma funkcijas stratēģiskā nozīme. Kiberdrošības pārvaldnieks nodrošina, lai uzņēmuma tehnoloģiskie risinājumi būtu droši un atbilstu jaunā kiberdrošības regulējuma prasībām. Tādēļ ir būtiski, lai šos pienākumus uzņemtos persona, kas ne vien demonstrē atbilstošu profesionālo kvalifikāciju un tehnisko kompetenci, bet arī izceļas ar nevainojamu reputāciju un ir uzticama, lai varētu tikt iesaistīta sensitīvas informācijas pārvaldībā,” uzsver P. Kellija.

2.vieta – attālinātā darba kārtība

Lai gan attālinātais darbs sniedz priekšrocības gan darbiniekiem, gan darba devējiem, praksē nereti rodas domstarpības par darba kārtību. Lai no tām izvairītos, darba līgumā ir jāvienojas par attālinātā darba nosacījumiem. Publikācijā “Ja darbinieks pārkāpj attālinātā darba kārtību” (iBizness.lv, 02.09.2025.) Evita Priedīte skaidro, kādi ir būtiskākie vienošanās nosacījumi, un kā darba devējam rīkoties attālinātā darba pārkāpumu gadījumā.

Autore uzsver: “Svarīgi atcerēties, ka attālinātā darba kārtība neatceļ nepieciešamību noteikt darba laiku un darba vietu. Darba līgumā ir jānorāda darba vieta vai tas, ka darbinieks var brīvi noteikt savu darba vietu. Šī prasība ir svarīga ne tikai pušu skaidrībai par darba vietu, bet arī darba aizsardzības pasākumu nodrošināšanai.”

Darba devējiem ieteicams darba līgumā iespējami precīzi norādīt visus attālinātā darba noteikumus (cik dienas nedēļā strādā attālināti utt.), izstrādāt darba kārtības noteikumus, ja nepieciešams, atsevišķus jautājumus precizēt ar rīkojumiem, kā arī pārliecināties, ka vienošanās par attālināto darbu nav diskriminējoša.

Autore arī norāda – “ja tiek konstatēts pārkāpums, darba devējam par to nepieciešams saglabāt datus. Ieteicams sagatavot arī aktu, kurā norādīts, kādas personas, kadun kādā veidā konstatējušas pārkāpumu”.

Runājot par darba devēja rīcību, ja tiek konstatēts attālinātā darba kārtības pārkāpums, E. Priedīte akcentē, ka nav iespējams viennozīmīgi pateikt, ka darbinieku šādā situācijā drīkst atlaist. “Likums paredz konkrētus iespējamos pamatus darba līguma uzteikšanai, tostarp, ja darbinieks bez attaisnojoša iemesla būtiski pārkāpis darba līgumu vai noteikto darba kārtību. Konkrētos gadījumos varētu uzskatīt, ka attālinātā darba kārtības pārkāpums ir būtisks, taču tas ir jāvērtē katrā gadījumā atsevišķi.”

3.vieta – aizdevums dibinātājam

Ja dibinātājs aizdod naudu uzņēmumam, viss ir salīdzinoši vienkārši un saprotami. Savukārt, ja uzņēmums aizdod naudu dibinātājam, nereti rodas pārpratumi un šķēršļi. Vai uzņēmums drīkst aizdot naudu dibinātājam? Kā šis process notiek un kam jāpievērš uzmanība? To publikācijā “Nodokļu riski, aizdodot naudu uzņēmuma dibinātājam” (iBizness.lv, 11.09.2025.) skaidro Baiba Grandāne.

“Ja nauda jāaizdod komercsabiedrības dalībniekam (dibinātājam), kurš tiešā veidā nav saistīts ar tās saimniecisko darbību, proti, kā dalībnieks nepiedalās operatīvajā darbībā, nepieņem lēmumus un neveic darījumus kā komercsabiedrības likumiskais pārstāvis, tas jāvērtē kā darījums ar citu fizisku personu, ievērojot speciālo tiesisko regulējumu par darījumiem ar saistītām personām. Tas izriet no likuma “Par nodokļiem un nodevām” 1.panta 18.punkta, kurā noteikts, ka par saistītām personām uzskatāmas divas vai vairākas fiziskās vai juridiskās personas (izņemot kapitālsabiedrības, kuru saistību veido valstij vai pašvaldībai tieši piederošas kapitāla daļas vai akcijas) vai ar līgumu saistīta šādu personu grupa vai šādu personu vai grupas pārstāvji, ja pastāv vismaz viens no šajā likuma punktā minētajiem apstākļiem.”

Līdz ar to jāievēro vairāki būtiski aspekti – vai sabiedrība drīkst aizdot naudu fiziskai personai, kā rīkoties, aizdodot naudu saistītai personai u. c.

Tomēr jāsaka, ka “komercsabiedrības un dalībnieka aizdevuma darījumi vērtējami kā sarežģīti un ar augstu nodokļu risku, taču tie nav aizliegti”.

Ja nav principiāli naudu aizdot, to var izmaksāt dibinātājam citādi, piemēram, kā dividendes.