Par manipulēšanu sauc situāciju, kad kāds cilvēks savās interesēs nemitīgi izmanto otru. Bet ļauni tas kļūst tajā brīdī, kad viena cilvēka personīgās intereses pārņem pilnīgi visu kolektīvu un citi sāk justies izmantoti, noniecināti vai pazemoti. Laikus neatpazītas manipulācijas darbā var negatīvi ietekmēt psiholoģisko klimatu un morālo veselību. Lai labāk izprastu manipulatīvas situācijas, aplūkosim dažādu darbinieku rīcības piemērus!

Kas ir manipulators?

Tāpat kā iepriekšējos rakstos, arī šoreiz situācijas analizēsim, velkot paralēles ar dzīvnieku pasauli, jo tā ir vieglāk distancēties no situācijas un paskatīties uz to it kā no malas.

Pienāca rudens, un darbu veikšana kļuva grūtāka. Saule ātri norietēja, kļuva vēsāks, un zvēriem sala ķepas, rokot un iekārtojot jauno meža parku. Paviānam ne pavisam nepatika agri no rītiem celties un doties uz darbu, sala ne tikai deguns, bet arī pēcpuse. Katru rītu viņš lācim stāstīja, cik ļoti viņa veselība cieš šajās dienās: “Lāci, tu saproti, šie laikapstākļi pilnīgi nav piemēroti darbam! Manas ķepas ir nosalušas, deguns ir apsaldēts, man ir vārga veselība, iesnas… Ka tik vēl vīrusu nenoķeru! Es taču nevaru strādāt tādos apstākļos, kur vējš un lietus! Lāci, tu nemaz mani nemīli kā darbinieku. Tu mani necieni. Visi labi vadītāji rūpējas par saviem darbiniekiem!” Lācis ik rītu uzklausīja paviāna žēlabas un māja ar galvu, ka piekrīt, bet klusībā pie sevis nodomāja: “Nu, cik var! Šito neviena slimība neņems – kamēr viņš tā žēlojas, tik daudz enerģijas tiek iztērēts lieki!”

Manipulators ar savu rīcību var panākt, ka citi dara tieši to, ko vajag viņam. Tādēļ manipulators var izmantot vērtības, uzskatus, emocijas, pārliecības, bakstīšanu, norādīšanu, žēlošanu, draudēšanu, bieži arī vainas un kauna izjūtu.

Manipulācijas galvenie ieroči:

• mīlestība,
• bailes,
• eksperta viedoklis,
• lepnība,
• žēlums,
• pārliecība.

Cūka un slieka bija interesants darba pāris. Slieka vilkās, vilkās, vilkās un, kad kāds viņai pajautāja, cik tad tālu viņa ir ar darbu un kas notiek, sastinga, un tad nevarēja saprast, kur ir viņas priekšgals, kur – pakaļgals. Vilks purpināja, ka slieka ir riktīgs “čaiņiks”, nekad neko nedzird un turpina ar minimālu piepūli maksimāli ērti kustēt uz priekšu. Jautā, ko gribi, – tikai nobola acis, it kā piekrīt, bet rezultātā vienmēr izbrīnas pilns sauciens: “Vai tad tas bija domāts par mani? Vai tad tas uzdevums bija mans, es domāju, ka mēs tikai parunājāmies?!”

Jau aiz kalna bija dzirdama cūka, kas kvieca: “Dariet tieši tā, kā es saku, un jūs redzēsiet, ka mums būs vislabākā meža pļava! Ja nedarīsiet, ko lieku, mums vispār nekas nesanāks! Jūs jau zināt, cik svarīgs ir šis projekts, bet, ja nesaņemsieties un neturpināsiet, mums visiem būs beigas!” Viņa skaļi pauda savu viedokli, skaidri norādot, kurš šeit ir galvenais un ka bez viņas vispār nekāda rakšana uz priekšu nenotiek, jo tieši cūkas šņukurs ir spējīgs rakt viskvalitatīvāk un vien viņai piemīt īpašā spēja darbus padarīt izcili.

Dažādie manipulatori un viņu rīcība

Darba vietā var izšķirt vairākus manipulācijas veidus, dažreiz tie apvienojas un savstarpēji sajaucas.

Diktators rada pārliecību – ja nedarīsi, kā liek, viss būs slikti. Viņš vislabāk zina, kā jādara. Uzvedas tā, it kā viņam būtu liela vara, ietekme, var draudēt un iebiedēt. Manipulē, izmantojot citu cilvēku bailes no soda vai no zaudējuma, un liek lietā savu spēju pārliecināt. Diktatora valodā dzirdēsiet: “Dariet, kā es saku! Es zinu, ka tieši tā jādara, citādi būs kļūdas, viss būs slikti! Klausiet mani!”

Vārgulis izliekas vārgāks, nekā patiesi ir. Laimīgais “upuris”, kas neko nedara, lai mainītu dzīvi, bet daudz žēlojas, lai citi palīdz: “Man jau tā veselība vāja. Es nevaru atļauties. Man nav zināšanu, lai darītu šo uzdevumu! Nu, ko tad es, ka tik tev un citiem ir labi!” Viņa valodā ir daudz nopūtu, stāstu par sliktu veselību, apstākļiem, kā citi viņu ietekmē un ka pats “vārgulis” diemžēl ir apstākļu spiests kaut ko darīt vai nedarīt. Vārgulis iežēlina ar savu nespēcību un vājumu, un citi sāk palīdzēt un darīt viņa vietā.

Gudrinieks – galvenais kritizētājs, visgudrākais, redz citos kļūdas, detaļas, sīkumus, vienmēr piesauks likumu un noteikumus, jo par visiem zina visu vislabāk. No gudrinieka baidās viņa eksperta viedokļa vai zināšanu dēļ, tādēļ viņam neiebilst un var sākt darīt to, kas nav jādara. Gudrinieks argumentēs ar saviem pierādījumiem un pieredzi. Piemēram: “Atbilstoši Ministru kabineta noteikumu Nr. ... 10. panta pirmajai daļai es apstiprinu, ka viss, ko darāt, nav pareizi.” Vai cits piemērs: “Nu, tu paskaties, kā tā var kļūdīties un nepamanīt, ka komats ir ielikts nepareizi un tas maina pilnīgi visu! Kad es sāku strādāt, es uzreiz zināju, kā jādara, man ir ļoti laba izglītība!”

Dzenis no saviem augstumiem visu labi redzēja, tādēļ, kad lejā notika ļembasts par darbiem, viņš tikai noklaudzināja: “Nu, kas tad tā ir par vadīšanu?! Es uzreiz varu pateikt, ka šis projekts neizdosies, man no šejienes viss ir daudz labāk redzams!” Uz ko stirna piebalsoja: “Jā, jā, jā, tā ir, ka lietas jāmaina un jāievieš jauni principi!” Šāda runāšana darbiem nepalīdzēja, vairāk traucēja. Runātāju bija daudz, bet darītāju – maz.

Aģitators saaicinās un motivēs visu darbam un darīšanai, bet pats dosies projām savās gaitās. Pēc tam būs pārsteigts par rezultātu un teiks: “Es jau nē, tie citi visu darīja!” Aģitatoram būs raksturīgi izteicieni: “Mums vienreiz pietiek! Ir jāmaina sistēma un attieksme! Taisīsim darba grupu, un tad lai tā izstrādā noteikumus! Beigsim runāt, sāksim darīt!” Un tad pats aģitators taps par klusu darba grupas locekli un neuzņemsies nekādu atbildību.

“Čaiņiks” jeb nezinītis izliksies, ka neko nezina un neko nesaprot, darīs tikai pašus nepieciešamākos un vienkāršākos darbus. Kad tiks uzdots uzdevums, viņš nedarīs, bet pēc tam pārsteigumā bolīs acis: “Vai tad man tas bija jādara? Es nesapratu, ka tas uz mani attiecas. Es nedzirdēju. Es neesmu iepazinies ar šo instrukciju. Man neviens nepateica. Kā tad es to varēju zināt?!”

Vienaldzīgais sāks ar vārdiem: “No šī pasākuma nekas labs nesanāks! Es jau zinu, ar ko tas beigsies, būs tāpat kā pagājušo reizi! Jūs varat izdomāt, ko gribat, es darīšu, kā daru!” Sarkasms un neticība katrā teikumā, izliekas, ka nekas viņu neinteresē, noraidoša un negatīva attieksme, atbildības neuzņemšanās. Manipulē ar emocijām un personīgo attieksmi, lai viņu liktu mierā.

Tiesnesis vienmēr zina, kā vajag darīt, un viņam allaž ir taisnība, kurš ir balts un kurš – melns. Pelēkās krāsas vispār nav. Ir vai nu labi, vai tikai slikti kolēģi, ir gudrs vai stulbs vadītājs, ir apmierināts vai neapmierināts darbinieks. Par visu tiesnesim ir savs viedoklis un spriedums, kas tiek pateikts ar tādu pārliecību, ka par viņa autoritāti šaubas pazūd.

Lācis sajutās vainīgs. Varbūt tiešām vajag vairāk rūpēties par darbiniekiem? Kā tad paliek darbi un termiņi, kuri nāk cits pēc cita. Paviāns jau sen sūdzas, ka ir pārslogots un nekam nav laika. Vilks regulāri draud aiziet uz citu meža pļavu strādāt, ja viņam nedos brīvdienu vai nepieliks klāt pie algas. Vāvere vienmēr maļ un maļ, ka vajag jaunu aprīkojumu, ka viss ir slikti un kas lācis vispār par vadītāju. Viņa saaģitē citus, un tad rodas dīkstāves: kāds slims, kāds vājš, kāds neprot, kāds nevar, kāds nesaprot, bet pati lepni dodas atvaļinājumā un mazgā rokas nevainībā.

Kā atpazīt manipulāciju?