Mūsdienās uzņēmumos un organizācijās trūkst būtiskas un bieži vien neaizpildītas funkcijas – kāda, kurš parūpēsies par organizācijas efektivitātes uzlabošanu. Vēsturiski efektivitātes uzlabošanai bija īslaicīga projekta raksturs: tika identificēta neefektivitāte, atrasts kāds konsultants (organizācijas iekšienē vai ārpus tās), kas to varēja "salabot", un problēma tika novērsta. Bet tagadējās sīvās konkurences apstākļos ir skaidrs, ka efektivitātes uzlabošana ir nemitīgs un nebeidzams process. Tādēļ katram uzņēmumam jeb kuģim vajag savu mehāniķi!

Jau pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados Rietumos informācijas tehnoloģiju nozarē nostiprinājās pārliecība, ka nepieciešams rast jaunus veidus, kā efektīvāk izstrādāt programmatūru. Tā 20–30 gadu laikā radās daudzas jaunas metodes (vispirms programmizstrādē), kā organizēt darbu komandās. 2001.gadā šīs metodes tika nodēvētas par "Agile" pieejām darba organizācijā, jo to pamatā bija četras universālas vērtības (pārliecības):

  • cilvēki un to savstarpējā sadarbība ir svarīgāki par tehnoloģiskajiem rīkiem;
  • galarezultāts ir svarīgāks par detalizētām instrukcijām;
  • pastāvīga komunikācija ar klientiem (galalietotājiem) ir svarīgāka par savstarpējo strīdēšanos par to, ko klients grib;
  • ātra reaģēšana uz izmaiņām ir svarīgāka par dzelžainu sekošanu sākotnējam plānam.