Dzīvojam laikmetā, kad telefons un internets ģeogrāfiskajām robežām biznesā ir pielicis punktu. Latvijas uzņēmumam konkurente vairs nav kaimiņu ražotne blakus novadā, bet gan līdzīga profila uzņēmums Polijā, Vjetnamā vai Amerikas Savienotajās Valstīs. Un konkurētspēja nenozīmē vienkārši iegādāties dārgākās datorprogrammas. Izšķiroši ir saprast, kā šie digitālie rīki maina pašu uzņēmējdarbības būtību. Kas ir patiesais konkurences dzinējspēks – tehnoloģijas vai cilvēki, kas tās prot lietot?

Reti kurš mūsdienās, uzsākot savu biznesu, domā par darbošanos tikai nelielajā Latvijas tirgū. Ambīcijas noteikti ir vērienīgākas. Taču eksporta uzsākšana bez sakārtotas digitālās vides ir riskanta. Ja ielūkojamies Eiropas Komisijas Digitālās ekonomikas un sabiedrības indeksā, redzam interesantu faktu: Latvija bieži vien ir topa augšgalā ar interneta pieejamību un valsts e-pakalpojumiem, taču, kad runa ir par uzņēmumu digitālo tehnoloģiju integrāciju, mēs joprojām atpaliekam no Eiropas vidējā rādītāja. Ko tas nozīmē praksē? Mums ir lielceļi (internets), bet mēs pa tiem bieži vien braucam ar ratiem, nevis sporta auto.

Straujā digitalizācija ir radījusi apstākļus, kuros tehnoloģiju izmantošana vairs nav privilēģija, bet gan izdzīvošanas jautājums. Veidojas apburtais loks – uzņēmumi, kuriem trūkst tehnoloģiskā atbalsta, nespēj nodrošināt nepieciešamo efektivitāti un servisa ātrumu (“Amazon” efekts, ko pieprasa arī biznesa sektora klienti). Zema efektivitāte rada zemu rentabilitāti, kas savukārt nozīmē, ka nav brīvo līdzekļu investīcijām attīstībā. Rezultātā uzņēmums vidējā termiņā un ilgtermiņā kļūst nekonkurētspējīgs un riskē palikt ēnā vai izzust pavisam.