Līdzīgi kā pastāv dažādi redzējumi un teorētiskās pieejas par valsts un indivīda līdzdalības un atbildības līmeni sabiedrības procesos, tā arī organizāciju līmenī pastāv atšķirīgs skatījums, un bieži vien raisās diskusijas par darba devēja un darbinieku atbildības līmeni dažādu ar darba dzīvi saistītu jautājumu kontekstā. Gandrīz puse darba ņēmēju uzskata, ka organizācija ir atbildīga par viņu labbūtību, secināts pētījumu kompānijas “Kantar” 2024.gada aprīlī veiktajā pētījumā.

Nereti darbinieki savas motivācijas, labbūtības, darba un privātās dzīves līdzsvara, iedvesmas nodrošināšanu pilnā mērā sagaida no darba devēja, tāpat ir organizācijas, kuras uzskata, ka ar savu motivāciju un labbūtību, darba un privātās dzīves līdzsvaru un citām lietām ir jātiek galā darbiniekiem pašiem. Savukārt personāla vadītāji vērš uzmanību, ka pēdējos gados dažos aspektos ir “aiziets zināmās galējībās”, un šis jautājums būtu aplūkojams līdzsvarotas savstarpējas sadarbības un abu pušu iesaistes un līdzatbildības kontekstā, to nenovirzot uz vienu vai otru pusi.

Pētījuma rezultāti liecina, ka vairāk nekā 42% darba ņēmēju skatījumā darbinieka labbūtība, galvenokārt, ir organizācijas atbildība. Tam, ka tā ir abpusēji dalīta atbildība organizācijas un darbinieku starpā, piekrīt salīdzinoši mazāk jeb gandrīz katrs trešais (31%) darbinieks.

Attiecībā uz darbinieku motivāciju divi no pieciem (40%) darba ņēmējiem uzskata, ka tā ir abpusēji dalīta atbildība organizācijas un darbinieku starpā, kur “savu artavu” līdzvērtīgi iegulda abas iesaistītās puses. Līdzīgs īpatsvars (39%) strādājošo uzskata, ka arī darba un privātās dzīves līdzsvara nodrošināšana ir uz pusēm dalīta atbildība, vai arī pauž viedokli, ka šī līdzsvara nodrošināšana, galvenokārt, ir pašu darbinieku atbildība (39%).

38% darba ņēmēju ir atzīmējuši, ka darbinieku iedvesma un aizrautība, galvenokārt, ir katra paša atbildība. Savukārt nedaudz vairāk nekā trešdaļa darba ņēmēju norāda, ka darbinieku iedvesma un aizrautība (35%) viņuprāt ir dalīta atbildība organizācijas un darbinieku starpā.

Aplūkojot datus dinamikā, redzams, ka 2 gadu laikā būtiski ir samazinājies to darbinieku īpatsvars, kuri uzskata, ka darbinieka labbūtība un motivācija ir abpusēji dalīta atbildība organizācijas un darbinieku starpā, kamēr pieaudzis to darbinieku īpatsvars, kuri norāda, ka darbinieka motivācija ir tieši organizācijas atbildība. Vienlaikus iezīmējas arī tendence palielināties to strādājošo īpatsvaram, kuri uzskata, ka par darbinieka labbūtību galvenokārt ir jārūpējas tieši darba devējam.

To, ka darbinieku motivācija ir organizācijas atbildība, salīdzinoši biežāk ir minējuši arī gados vecāki (45-54 gadus veci) darbinieki, kā arī strādājošie ar ilgāku darba stāžu organizācijā (16 un vairāk gadu), sagaidot stimulus un novērtējumu no darba devēja puses.

Savukārt darbinieki ar augstākiem personīgajiem un ģimenes ienākumiem uz vienu cilvēku mēnesī biežāk pauž viedokli, ka darbinieka labbūtība, kā arī iedvesma un aizrautība ir katra paša atbildība.

Elektroenerģijas, gāzes un siltumapgādes jomā nodarbinātie vidēji biežāk norāda, ka darbinieka motivācija ir organizācijas atbildība, kamēr informācijas un komunikācijas pakalpojumu jomā strādājošie uzskata, ka tā ir uz pusēm dalīta atbildība organizācijas un darbinieku starpā.

Interesanti, ka izglītības jomā strādājošie biežāk uzsver, ka darbinieku iedvesma un aizrautība pilnā mērā ir pašu darbinieku atbildība, kamēr administratīvo un apkalpojošo dienestu jomā strādājošie uzskata, ka tā ir uz pusēm dalīta atbildība organizācijas un darbinieku starpā, tādējādi norādot, ka šajā aspektā ir jāsadarbojas un līdzvērtīgi jāieguldās abām iesaistītajām pusēm.