Kas ir cenu starpības līgumi? Kam un kādos gadījumos tie ir piemēroti? Kas jāzina, slēdzot cenu starpības līgumu un ar kādiem riskiem jārēķinās?

Īss ieskats vēsturē

Vienlaikus ar finanšu tirgus attīstību 90.gadu beigās šāda veida instrumentus sāka piedāvāt arī privātajiem ieguldītājiem kā jaunu un inovatīvu ieguldījumu produktu, kas sola potenciāli lielu ieguldījumu atdevi, neveicot būtiskas investīcijas.

Pēc 2008.gada globālās finanšu krīzes un būtiskajiem zaudējumiem, kas tika pieredzēti, veicot ieguldījumus kompleksos finanšu instrumentos, atbildīgās uzraudzības iestādes uzsāka diskusiju par riskiem, kas saistīti ar cenu starpības līgumiem, un par to, ko tie var nozīmēt privātajiem investoriem.

Cenu starpības līgumi savu aktualitāti nav zaudējuši. Vēl joprojām privātie ieguldītāji turpina investēt šajos finanšu instrumentos, kuri nereti tiek izplatīti pretēji piemērojamiem tiesību aktiem, ieguldītājus pakļaujot lielu zaudējumu riskam.

Kas ir cenu starpības līgumi?

Finanšu un kapitāla tirgus komisija (FKTK) un Eiropas Vērtspapīru un tirgus iestāde (ESMA) definē cenu starpības līgumus un nosaka, ka tie ir uzskatāmi par atvasināto finanšu instrumentu, kas nav iespēju līgums, nākotnes līgums, mijmaiņas līgums vai nestandartizēts nākotnes līgums, par kuru veic norēķinus naudā un kura mērķis ir nodrošināt tā turētājam riska pozīciju attiecībā uz darījuma pamatā esošā aktīva cenas un vērtības svārstībām, kuras var būt ilgtermiņa vai īstermiņa, neatkarīgi no tā, vai to tirgo tirdzniecības vietā. Cenu starpības līgumi ietver arī pārnesamu valūtas tirdzniecības un derību par finanšu starpību līgumu produktus.

Cenu starpības līgums ir līgums starp pircēju un pārdevēju, un tā mērķis ir apmainīties ar starpību starp pakārtotā aktīva (akciju, valūtas, preču, indeksu un citu aktīvu) attiecīgā brīža cenu un cenu līguma slēgšanas brīdī.

ESMA ir sniegusi skaidrojumu par cenu starpības līgumiem piemītošo sviras efektu – tie pakļaujas tirgum, vienlaikus paredzot, ka ieguldītājam ir jāmaksā tikai neliels nodrošinājums (depozīts) no tirdzniecības darījuma kopējās vērtības, ļaujot ieguldītājam izmantot priekšrocības, ko rada pakārtoto aktīvu cenu paaugstināšanās (ieņemot garās pozīcijas) vai pazemināšanās (ieņemot īsās pozīcijas).

Kad līgums tiek slēgts, ieguldītājs saņem vai maksā starpību starp cenu starpības līguma un/vai pakārtoto aktīvu slēgšanas un atvēršanas vērtību. Ja starpība ir negatīva, ieguldītājam ir jāmaksā cenu starpības līgums nodrošinātājam.

Kādēļ tiek uzskatīti par sarežģītiem finanšu instrumentiem?

Pamatojoties uz direktīvas 2014/65/ES par finanšu instrumentu tirgiem 25.panta 4.punktu un tās papildinošās regulas 2017/565 par ieguldījumu brokeru sabiedrību organizatoriskajām prasībām, darbības nosacījumiem un jēdzienu definīcijām 57.pantu, cenu starpības līgumi neatbilst vienkāršu finanšu instrumentu kritērijiem. Līdz ar to cenu starpības līgumi tiek uzskatīti par sarežģītiem finanšu instrumentiem, kas nav piemēroti visiem ieguldītājiem.

Šo produktu cenas, tirdzniecības noteikumi un norēķinu kārtība nav standartizēta, tādējādi pasliktinot privāto ieguldītāju spēju izprast cenu starpības līgumu nosacījumus. Turklāt cenu starpības līgumu sniedzēji bieži izvirza prasību klientiem atzīt, ka cenu starpības līgumu vērtības noteikšanai izmantotās salīdzināmās cenas var atšķirties no cenas, kas ir pieejama attiecīgajā aktīvu tirgū, radot privātajiem klientiem grūtības apskatīt un pārbaudīt datu precizitāti par cenām, kas saņemtas no produktu sniedzēja.

Izmaksas

Izmaksas, kuras rodas un var rasties saistībā ar ieguldījumu centru starpības līgumos, var būt sarežģīti aprēķināt, un tās var būt lielākas par tirdzniecības bruto peļņu. Daži cenu starpības līgumu nodrošinātāji piemēro vispārējo komisijas maksu, savukārt citi piemēro komisijas maksu katram tirdzniecības darījumam (tas ir, līguma atvēršanai un slēgšanai).

Ar cenu starpības līgumu tirdzniecības darījumiem saistītās izmaksas var ietvert arī pirkšanas un pārdošanas cenu starpību, dienas un nakts finansēšanas izmaksas, konta pārvaldības maksu, kā arī nodokļus (atkarībā no jurisdikcijas).

Zaudējumu fiksēšanas ierobežojumi

Šī produkta iezīme var sniegt privātajiem klientiem maldinošu iespaidu, ka zaudējumu apturēšanas rīkojums garantē izpildi par cenu, kādu viņi ir noteikuši (zaudējumu apturēšanas līmenis). Tomēr zaudējumu apturēšanas rīkojumi garantē nevis aizsardzības līmeni, bet tirgus rīkojuma iedarbināšanu gadījumā, ja cenu starpības līguma cena sasniedz klienta noteikto cenu. Tādējādi klienta saņemtā cena (izpildes cena) var atšķirties no cenas, kura bija noteikta zaudējumu apturēšanai.

Lai gan zaudējumu apturēšana nav unikāla iezīme, sviras finansējuma efekts palielina ieguldītāja drošības rezerves jutību pret esošo aktīvu cenu svārstībām, palielinot pēkšņu zaudējumu risku, un tas nozīmē, ka tādi tradicionālie tirdzniecības kontroles mehānismi kā zaudējumu apturēšana nav pietiekami, lai spētu novērst bažas par ieguldītāju aizsardzību.

Sviras efekta risks

Tirdzniecībai ar cenu starpības līgumiem ir raksturīgs sviras efekts. Tas nozīmē, ka iespējamā peļņa var tikt vairākkārt palielināta, tomēr arī zaudējumi var būt daudzkārt lielāki.

Jo mazāks pieprasītais nodrošinājums, jo lielāks iespējamo zaudējumu risks gadījumā, ja tirgus situācija kļūst nelabvēlīgāka konkrētajam ieguldītājam. Līdz ar to zaudējumi var pārsniegt sākotnējo maksājumu.

Likviditātes risks

Likviditātes risks var ietekmēt ieguldītāju spēju veikt tirdzniecību ar cenu starpības līgumiem – finanšu instruments var nebūt likvīds tad, kad ieguldītājs vēlas veikt tirdzniecību (piemēram, lai izvairītos no zaudējumiem vai gūtu peļņu).

Mārketinga un izplatīšanas prakse

Cenu starpības līgumi tiek tirgoti un izplatīti gan privātajiem, gan profesionālajiem ieguldītājiem. Neskatoties uz to, privātajiem ieguldītājiem parasti nav pieredzes, zināšanu un nepieciešamās kompetences, lai pieņemtu ieguldījumu lēmumus, izvērtējot riskus, kas rodas saistībā ar sarežģītiem finanšu instrumentiem.

Lai arī cenu starpības līgumi ir sarežģīti finanšu instrumenti, tos privātajiem ieguldītājiem visbiežāk piedāvā, izmantojot elektroniskās tirdzniecības platformas, nesniedzot ieguldījumu konsultācijas vai portfeļa pārvaldības pakalpojumus. Šādos gadījumos nepieciešams atbilstības novērtējums saskaņā ar direktīvas 2014/65/ES 25.panta 3.punktu.

Šis novērtējums ne vienmēr liedz cenu starpības līgumu izplatītājiem, to klientiem vai potenciālajiem klientiem turpināt nodrošināt konkrēto darījumu, izsakot par to vienkāršu brīdinājumu. Tas var notikt, ja, piemēram, klients nav sniedzis informāciju par savām zināšanām un pieredzi ieguldījumu jomā, kas atbilst konkrētajam produkta veidam.

Piemēram, kompetentās iestādes ir novērojušas atkārtotas nepilnības cenu starpības līgumu izplatītāju pieejā atbilstības novērtējuma pabeigšanā, tostarp neatbilstības pašā novērtējumā, neatbilstošus brīdinājumus par riskiem privātajiem ieguldītājiem un tamlīdzīgi.

Turklāt kompetentās iestādes ir paudušas bažas par cenu starpības līgumu izplatītāju spēju pildīt savus pienākumus sniegt klientiem skaidru un nemaldinošu informāciju un vienmēr rīkoties klienta interesēs. Tāpat šajā tirgus sektorā ir novērota agresīva mārketinga prakse un maldinoša komunikācija.

Regulatīvās prasības

Cenu starpības līgumu finanšu instrumentiem piemērojamās regulatīvās prasības ir noteiktas direktīvā 2014/65/ES, regulā 600/2014 par finanšu instrumentu tirgiem, regulā 1286/2014 par komplektētu privāto ieguldījumu un apdrošināšanas ieguldījumu produktu pamatinformācijas dokumentiem.

Īpaši piemērojās prasības ietvertas:

  • direktīvas 2014/65/ES 24.panta 3. un 4.punktā (prasības par attiecīgas informācijas sniegšanu klientiem);
  • direktīvas 2014/65/ES 25.panta 2. un 3.punktā (prasības par piemērotību un atbilstību);
  • direktīvas 2014/65/ES 27.pantā (prasības par izpildi);
  • direktīvas 2014/65/ES 16.panta 3.punktā un 24.panta 2.punktā (prasības par produkta pārvaldību);
  • regulas 1286/2014 5.–14.pantā (prasības par informācijas atklāšanu).

Neskatoties uz detalizētajām prasībām, kas piemērojamas finanšu instrumentiem, 2018.gadā ESMA pieņēma lēmumu 2018/796 par cenu starpību līgumu pagaidu ierobežošanu saskaņā ar regulas 600/2014 40.pantu. 2019.gadā ESMA šos ierobežojumus izlēma pagarināt vēl par trim mēnešiem trīs reizes pēc kārtas. Tas pamatojams ar tiesību aktu prasību nespēju novērst būtiskās bažas par ieguldītāju aizsardzību.

Pēc ierobežojumu stāšanās spēkā kopējais privāto cenu starpības līgumu ieguldītāju skaits samazinājās . Tāpat arī vidējie izdevumi, kurus privātie ieguldītāji uzņēmās, veicot cenu starpības līgumu tirdzniecību, būtiski samazinājās.

No 2019.gada 31.jūlija ESMA lēmums par ierobežojumiem attiecībā uz cenu starpības līgumiem vairs nav spēkā. Tomēr vairākas nacionālās kompetentās iestādes ir izmantojušas regulas 1286/2014 42.pantā ietvertās tiesības īstenot produktu intervences, nosakot pastāvīgas prasības ieguldījumu brokeru sabiedrībām un kredītiestādēm attiecībā uz cenu starpības līgumu reklamēšanas, izplatīšanas un pārdošanas nosacījumiem privātajiem klientiem.

Arī Latvijas kompetentā iestāde (FKTK, šobrīd – Latvijas Banka) izdeva normatīvos noteikumus Nr.123 “Finanšu līgumu starpību un bināro iespēju līgumu reklamēšanas, izplatīšanas un pārdošanas privātajiem klientiem ierobežojumu normatīvie noteikumi”, kas bija spēkā no 2019.gada 26.jūlija līdz 2020.gada 4.augustam. Šobrīd spēkā ir Finanšu un kapitāla tirgus komisijas noteikumi Nr.119 “Finanšu līgumu par starpību un bināro iespēju līgumu reklamēšanas, izplatīšanas un pārdošanas privātajiem klientiem ierobežojumu normatīvie noteikumi”, kas zaudēs spēku 2025.gada 1.janvārī.

Var secināt, ka cenu starpības līgumus kā sarežģītus finanšu instrumentus raksturo to necaurredzamība, lielais risks zaudēt ievērojamu daļu vai visu ieguldīto summu, agresīvais un maldinošais mārketings no cenu starpības līgumu izplatītāju puses, tādējādi ievērojami palielinot privāto ieguldītāju riskus. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka gan ESMA, gan nacionālās kompetentās iestādes turpina pievērst pastiprinātu regulatīvo nozīmību, ieviešot dažādus kontroles mehānismus.