Neņemot vērā politisko neprognozējamību un "ģeopolitisko prēmiju", ieguvumi fosilās enerģijas aktīvos var sevi neattaisnot. Naudas plūdi, kas Covid-19 pandēmijas apkarošanai tika virzīti ekonomikas problēmu risināšanai jau apmēram divus gadus, ir veicinājuši visai strauju izejvielu cenu kāpumu pasaules preču biržās, sevišķi pamanāmi tas izpaudies enerģētisko resursu tirdzniecībā.

Vēl 2020. gada aprīlī pasaule piedzīvoja īsu brīdi, kad nafta biržā tika tirgota pat par negatīvu cenu, jo pārdevēji bija gatavi piemaksāt par naftas kontraktiem, lai tikai kāds to paņemtu. Savukārt, aplūkojot nedaudz garāku vēsturi, patlaban atrodamies laika periodā pirms aptuveni astoņiem gadiem, kad teroristiskās organizācijas guva lielus militārus panākumus Sīrijā un Irākā, radot bažas par piegāžu drošību un līdz ar to veicinot naftas cenu kāpumu.

Pašreizējais konflikts, kas sācies ar Krievijas atkārtotu iebrukumu Ukrainā, rada, iespējams, krietni lielākus drošības draudus, taču ir mainījušies ekonomikas raksturlielumi.  Līdz ar to gaidītais naftas cenu šoks izpalicis. Jāteic, tirgus dalībnieki naftas cenai jau pirms kara bija devuši ievērojamu ģeopolitisko prēmiju, proti, melnais zelts bija ievērojami sadārdzinājies vēl pirms kara.

Piemēram, Ziemeļjūras jēlnaftas "Brent" cena no pagājušā gada beigām līdz šā gada 23. februārim (diena pirms atkārtotā Krievijas iebrukuma Ukrainā) bija pieaugusi par 24,5%, bet no 23. februāra līdz 20. jūnijam pakāpusies par nepilniem 18%. Var pat teikt, ka, sākoties reālajai kara darbībai, naftas cenu pieaugums, kas saistīts tieši ar konfliktu, sevi jau krietni bija izsmēlis.