Šoruden uzmanības centrā vairāk ir bijusi politika un militārie konflikti, nekā ekonomikā notiekošais. Pasaule gatavojas “paredzami-neprognozējamā” Donalda Trampa prezidentūrai. Amerikas Savienoto Valstu (ASV) 47.prezidents pārstāv ekonomisku lielvaru, kontrolēs Kongresu, kā arī Augstāko tiesu un sliktākajā gadījumā ietekmēs arī ASV monetāro politiku. Ir grūti objektīvi novērtēt D. Trampa politikas potenciālās sekas, jo politikas nozīme ekonomikā nereti tiek pārvērtēta, atstājot ēnā cilvēku radošumu, kā arī spēju risināt problēmas un pielāgoties, liecina jaunākā “SEB Nordic Outlook” ekonomikas apskata prognozes.
Globālās izaugsmes sabremzēšanās
Globālā izaugsme 2024.–2026.gadā nedaudz pārsniegs 3% gadā, kas ir lēnāks temps nekā pirms Covid-19 pandēmijas. ASV ekonomiku gaida viegla piezemēšanās, taču vēlēšanu rezultāts rada jaunus riskus. Pēc spēcīgas izaugsmes pirmajos 3 ceturkšņos, mēs paaugstinām iekšzemes kopprodukta (IKP) pieauguma prognozi ASV 2024. un 2025.gadam attiecīgi līdz 2,7% un 2%, vienlaikus pazeminot 2026.gada prognozi līdz 1,7%. ASV ekonomiku joprojām virza spēcīgs mājsaimniecību patēriņš. Importa tarifi visdrīzāk būs sarunu ierocis, – ar tā pielietošanu ir jābūt uzmanīgiem, jo tas var iedragāt ASV izaugsmi. Tarifi uz ekonomikas attīstību var radīt lielāku netiešu efektu, radot nenoteiktību par tirdzniecības politiku un ietekmi uz finanšu nosacījumiem, tostarp paaugstinot procentu likmes. ASV izaugsmi var bremzēt arī samazināta imigrācija, kas līdz šim to balstīja un palielināja nodarbinātību.
Eirozonā atveseļošanās ievilksies līdz 2025.gada otrajai pusei. Taču situācija starp ekonomikām būtiski atšķiras. Reģionu uz leju velk Vācija, kamēr Spānija demonstrē spēcīgu izaugsmi, šogad apsteidzot pat ASV. Viens no faktoriem, kas ļāva saglabāt attīstību, bija noturīgais darba tirgus. 3.ceturkšņa IKP dati pozitīvi pārsteidza, taču turpmākā perspektīva ir piezemēta. Patērētāju pārliecība ir uzlabojusies, bet tas neatspoguļojas patēriņā. Daudzās valstīs rūpnieciskā aktivitāte ir vāja un tāda tā vēl kādu laiku saglabāsies. Atšķirības starp valstīm un nozarēm nosaka tādi apstākļi kā, piemēram, piekļuve lētai enerģijai un restrukturizācijas procesi nozarēs, piemēram, ķīmijas un autobūves nozarēs. Sagaidāms, ka, samazinoties procentu likmēm un uzlabojoties cilvēku pārliecībai, aktivizēsies mājokļu tirgus un patēriņš. Uz eksportu orientētām eirozonas valstīm izšķiroši nozīmīga būs globālās ekonomikas attīstība un politiskās norises. Īpaši smagi ir cietusi Vācija. Tās IKP ir tikai pāris desmitdaļas virs pirmspandēmijas līmeņa un apstrādes rūpniecība ir samazinājusies gandrīz par 10%. Nozare cieš no augstajām izmaksām un mērenā pieprasījuma. Savukārt tarifi un tirdzniecības barjeras šīs likstas var pastiprināt. Taču bezdarbs ir zems un Vācijas mājsaimniecībām ir uzkrājumi, kas var veicināt patēriņu.
Ķīna gatavojas Trampa politikai
Ķīnu nomāc agrākais kreditēšanas bums, kas radījis problēmas nekustamo īpašumu tirgū, un uz eksportu orientētais izaugsmes modelis, kas tagad saskarsies ar tirdzniecības barjerām un tarifiem. Ķīna mēģina uzlabot privātā sektora zemo pārliecību par nākotni, kā arī risina nekustamo īpašumu un reģionu parādu krīzi. Jaudas pārpalikums ekonomikā mazina inflāciju, kas oktobrī bija 0,3%, un rada stresu pārējai pasaulei eksporta cenu krituma dēļ. Pekina cenšas vērst akciju tirgus un mājokļu cenu līknes uz augšu, nodzēst augsto reģionu parādu un sagatavoties D. Trampa politikai. Pekinai netrūkst iespēju ekonomikas izaugsmes stimulēšanai. Droši vien sekos arī tiešāki izaugsmi veicinoši stimuli, taču vispirms ir jāveic sagatavošanās darbi, lai no jaunās stimulēšanas politikas iegūtu pēc iespējas augstāku efektivitāti.
Cīņa ar inflāciju gandrīz uzvarēta, bet riski paliek
Cīņa ar inflāciju lielā mērā ir uzvarēta bez recesijas, lai gan daudzās valstīs ir vērojama stagnācija. Neskatoties uz zināmu inerci pakalpojumu cenās, inflācija virzās uz centrālo banku mērķa sasniegšanu. Zemāka inflācija nozīmē, ka augstais cenu līmenis lēnāk, bet turpinās augt. Zemāka inflācija un galveno procentu likmju samazinājumi veicinās pirktspēju, kapitāla izdevumus un izaugsmi. Taču ir svarīgi, lai mājsaimniecības būtu gatavas tērēt un uzņēmēji – investēt. Tādēļ nozīmīgs faktors būs kopējās pārliecības līmenis. Inflācijas lejupslīde izraisa augstākas reālās procentu likmes un likmes samazināšanas ciklam ir jāsaglabā temps, lai tas nebremzētu ekonomiku vai neradītu “stresu” aktīvu cenās.
Pieauguma temps preču cenām lielā mērā ir normalizējies, bet pakalpojumiem tas ir straujāks. Ķīnas eksporta cenas krītas, mazinot inflāciju pārējā pasaulē. Jāņem vērā arī tarifu ietekme, – tarifiem ir risks radīt augstāku inflāciju, celt procentu likmes un izraisīt pretpasākumus, kas paaugstinātu nenoteiktību un vājinātu kapitāla izdevumus.
Fiskālās politikas veidotāji nākamajos gados saskarsies ar komplicētu izaicinājumu ierobežot budžeta izdevumus, nepalēninot ekonomiku. Vienlaikus, – par prioritāti izvirzot izaugsmi veicinošas strukturālās reformas, daudzviet arī aizsardzības izdevumus. Vēlme izvairīties no smagiem, bet nepieciešamiem lēmumiem un mēģinājumi novirzīt izdevumus ārpus budžeta, padarīs šos izdevumus statistikā “neredzamus”, taču nerisinās problēmas. Tādēļ fiskālā politika daudzviet būs ierobežojoša, bet valstu parāds turpinās augt.
Latvijas ekonomikas perspektīva nākamgad – optimistiskāka
Ziemeļvalstu un Baltijas valstu izaugsme laikā no 2025. līdz 2026.gadam nedaudz paātrināsies. Sakarā ar šo ekonomiku jutīgumu pret augstām procentu likmēm, agrākais pretvējš tagad pagriežas attīstībai labvēlīgā virzienā. Tomēr aizvien pastāv būtiskas atšķirības starp valstīm. Lielākā daļa māju īpašnieku Zviedrijā, Norvēģijā un Somijā ir ņēmuši hipotēku ar mainīgu likmi, un nu gūst atbalstu no procentu likmju samazinājumiem. Tomēr atveseļošanās ir aizkavējusies. Vāja Somijas ekonomika un vāja Zviedrijas būvniecības nozare ietekmē Baltijas valstu, īpaši – Igaunijas, ekonomiku. Šogad Igaunijas ekonomika saruks par 0,9%, bet nākamgad atgūsies 2,2% apmērā. Spēcīgāka izaugsme tikmēr ir Lietuvā, kas šogad sasniegs kāpumu par 2,4% un kāpinās tempu līdz 2,8% 2025.gadā.
Latvijas ekonomikas veikums 3.ceturksnī uzrāda, ka ekonomika ir samazinājusies par 0,7% un gadu noslēgs ar kritumu 0,4% apmērā. Gaidītā atgūšanās gada otrajā pusē “buksē”. To nosaka aizvien vēl vājā ārējā vide, kuras ietekmē lejupslīde turpinās eksportā un apstrādes rūpniecībā. Sarežģījumi Eiropas Savienības (ES) fondu apguvē izpaužas zemajā būvniecības aktivitātē. Iekšējais patēriņš atgūstas visai negribīgi. Daļa iedzīvotāju joprojām cīnās ar augstās inflācijas sekām, daļa ir mainījusi paradumus, kā arī izvēlas vairāk uzkrāt, – par to liecina uzkrājumu pieaugums banku kontos. Nākamā gada perspektīva ir mazliet optimistiskāka. Lai arī algu kāpums nebūs tik izteikts, pirktspēja turpinās nostiprināties zemākas inflācijas dēļ. Tas veidos labvēlīgu augsni aktīvākam iekšzemes patēriņam. Zemākas procentu likmes palīdzēs stiprināt nekustamā īpašuma tirgu un būvniecību, kā arī balstīs izaugsmes atjaunošanos eksportā. Pēc ilgstošas aiztures, būtisku ietekmi nodrošinās arī ES fondu ieplūde. Nākamgad sagaidām ekonomikas pieaugumu 1,8% apmērā.
