Gadu mija un arī jaunas desmitgades sākums ir labs brīdis atskatam uz ekonomikas garajām tendencēm. 2020. gadā kopējais cenu līmenis gandrīz nemainījās, bet kopš 2000. gada tas ir pieaudzis par 97,9% jeb gandrīz divkāršojies.
2000. gadā vēl dzīvojām pavisam citā ekonomiskā realitātē – Latviju tad nešaubīgi varēja saukt par nabadzīgu valsti, ap 40% mūsu preču eksporta veidoja pārsvarā neapstrādātas vai mazapstrādātas koksnes eksports, bet pakalpojumu eksportā vēl lielāku daļu veidoja tranzīts. Šobrīd pārējā pasaulē pārdodamo preču un pakalpojumu klāsts ir kļuvis gan vairākkārt lielāks, gan daudzveidīgāks. Līdz ar to ir likumsakarīgi, ka, par spīti dzīves dārdzības kāpumam, reālo algu līmenis šajā laikā ir audzis 2,7 reizes, nominālajām algām palielinoties 5,4 reizes. Turklāt daudz lielākai daļai valsts iedzīvotāju ir darbs – par spīti iedzīvotāju skaita kritumam, aizņemto darbavietu skaits ir palielinājies.
Patēriņa cenas 2020. gadā kopumā palielinājās par 0,2%, apmēram šāds rezultāts bija sagaidāms jau kopš marta, kad prognozējām tieši šādu gada inflāciju, tiesa gan, starplaikā prognoze “peldēja” par pāris procenta desmitdaļām uz vienu un otru pusi.
Mēneša griezuma datos (salīdzinājumā ar 2020. gada novembri) redzama ierastā ekonomikas rosība bez īpaši spilgtiem un negaidītiem notikumiem. Piemēram, naftas cenu kāpums pagrieza degvielas cenu līkni uz augšu, taču tās joprojām ir zemākas nekā pirms pandēmijas. Savukārt vājais pieprasījums samazina apavu un apģērbu cenas. Šo preču pārdošana novembrī (jaunākie dati) gada griezumā samazinājās vairāk nekā par piektdaļu, kamēr elektropreču pārdošana auga vairāk nekā par 40%. Tāpat kā globālās sasilšanas laikā ir iespējami sniegputeņi Spānijā, tā koronavīrusa izraisītās krīzes laikā dažām nozarēm klājas lieliski, ekonomikas temperatūras karte Latvijā ir ļoti kontrastaina. Varētu teikt, ka cenu jomā decembrī nekas īpašs nenotika. Precīzāk, patēriņa cenu datos nav redzams nekas tāds, ko nevarēja nojaust. Nav arī mainījušās 2021. gada cenu izmaiņu prognozes, vidējā inflācija varētu būt ap 1,3%.
Šogad no visumā veselīgas deflācijas virzīsimies uz visumā veselīgu inflāciju. Ar “visumā veselīgu” deflāciju pandēmijas laikos saprotu cenu kritumu, kas norisinās Latvijas iedzīvotājiem patīkamā veidā, ko nosaka importa cenu kritums, nevis iekšēja ienākumu krituma un deflācijas spirāle. Dzīves darbība samazinājās, bet algas par nostrādāto stundu auga. Tiesa, ienākumu kopsumma, ņemot vērā nostrādātā laika izmaiņas un kapitāla īpašnieku ienākumu lejupslīdi, pērn bija mazāka. Taču šis kritums nav bijis tik krass, lai izšķiroši ietekmētu patēriņa cenu indeksu. Savukārt cenu pieaugumu 2021. gadā galvenokārt noteiks izejvielu cenu kāpums, taču tas gaidāms (tas izriet no nākotnes darījumiem) mērens, vissvarīgākajam importa izmaksu atskaites punktam jeb naftas cenai neatgriežoties pirmspandēmijas līmenī. Pasaules izejvielu tirgū ir samērā augstas cenas precēm, kuras mēs eksportējam – kvieši un kokmateriāli. Importa izejvielām iezīmējas dažādas tendences, fosilā enerģija joprojām diezgan lēta, bet metāli strauji kļūst dārgi. Cenu kāpumu mēreni papildinās arī ekonomikas atgūšanās un algu kāpums, to ietekme spēcīgi pastiprināsies 2022. gadā. Gaidāms cenu kāpums visvairāk cietušajās nozarēs, pirmkārt restorānos, jo cilvēki būs ļoti nocietušies pēc izklaidēm, viņiem būs “izauguši” banku konti, tāpēc viņi nebūs pārāk kritiski pret ēdienkartēs redzamajām cenām.
Eirozonā kopumā inflācija ir pārāk zema un tāda visdrīzāk arī paliks vismaz šogad un nākamgad, lai arī finanšu aprindās ir populāras bažas par naudas drukāšanas efektiem. Tālākā nākotnē šīs bažas varētu piepildīties. Taču dažu tuvāko gadu laikā par šiem riskiem neliecina ne finanšu instrumentu cenas, ne lielās neizmantotās jaudas Eiropas un arī citu pasaules reģionu ekonomikā.
