Komercdarbības apdrošināšana ir viens no apdrošināšanas veidiem, kas ļauj mazināt vai neciest finansiālos zaudējumus, ja komersanta darbība tiek pilnīgi vai daļēji pārtraukta iepriekš neparedzētu apstākļu, piemēram, nepārvaramas varas vai citu apdrošināšanas risku dēļ. Tomēr praksē nereti rodas strīdi starp apdrošinātajiem komersantiem un apdrošinātājiem par to, vai un kādā apmērā šādos gadījumos zaudējumi ir atlīdzināmi. Aplūkojam Senāta 2025.gada 24.septembra spriedumu lietā SKC-482/2025, kurā vērtēti apdrošināšanas tiesību jautājumi.

Spriedumā vērtēti vairāki aktuāli apdrošināšanas tiesību jautājumi, tostarp par tiešā cēloņa principa nozīmi, proti, vai un kādā mērā komercdarbības pārtraukums un tā rezultātā radītie zaudējumi veido cēlonisko sakaru ar apdrošināšanas gadījumu. Tāpat analizēta pierādīšanas pienākuma sadale starp apdrošināto un apdrošinātāju, kā arī jautājums par apdrošinātāja pienākumu maksāt likumiskos nokavējuma procentus, ja apdrošināšanas atlīdzības izmaksas atteikums ir bijis nepamatots.

Par ko bija strīds

Lietas pamatā bija civiltiesisks strīds starp mazumtirgotāju kā apdrošinājuma ņēmēju un apdrošinātāju par apdrošināšanas atlīdzības izmaksu komercdarbības pārtraukuma dēļ.

2018.gada 26.jūnijā bija izcēlies ugunsgrēks tirdzniecības centrā, kurā atradās arī apdrošinājuma ņēmēja tirdzniecības vieta – veikals. Ugunsgrēkā izdega vairākas telpas, tostarp ieeja, kas nodrošināja apmeklētāju piekļuvi veikalam, tāpēc veikala darbība noteiktā laika periodā bija pārtraukta. Laika posmā līdz 2018.gada 3.augustam tirdzniecības centra apsaimniekotājs atjaunoja ieejas mezglu, tomēr vēlāk tika konstatēts, ka izveidotais risinājums neatbilst normatīvo aktu prasībām, kā rezultātā veikala darbība nevarēja tikt atjaunota līdz pat 2019.gada 3.martam.

Apdrošinātājs atzina apdrošināšanas gadījuma iestāšanos un izmaksāja apdrošināšanas atlīdzību par komercdarbības pārtraukumu laika posmā no 2018.gada 28.jūnija līdz 2018.gada 30.septembrim. Vienlaikus apdrošinātājs atteica izmaksāt atlīdzību par periodu no 2018.gada 1.oktobra līdz 2019.gada 3.martam. Apdrošinātājs uzskatīja, ka apdrošinātais nav pierādījis cēloņsakarību starp apdrošināšanas gadījumu (ugunsgrēku) un komercdarbības pārtraukumu no 2018.gada 1.oktobra līdz 2019.gada 3.martam.