Šī gada laikā vairākkārtīgi ir augusi gan elektrības, gan dabasgāze cena. Elektrībai pieaugums sastāda 48% dabasgāzei savukārt 171%. Tā kā abi šie energoresursi sastāda būtisku daļu no auto servisa pakalpojumu izmaksām, sevišķi virsbūves remonta un krāsošanas darbiem, Auto Asociācija vēsta par veiktajiem aprēķiniem kā energoresursu cenu pieaugumus ietekmē auto servisu pakalpojumu cenas.
Servisa pakalpojumi tiek pārdoti darba stundās, kas parasti klienta rēķinā tiek atspoguļoti kā darbs, kas veikts lai nomainītu, saremontētu vai apkoptu konkrēto automašīnas mezglu. Arī katram ražotājam ir noteiktas konkrētas normstundas, kas pieļaujamas katra darba veikšanai, kuras autorizētajos servisos arī cenšas ievērot. Šai servisa darba stundas cenai ir vairākas komponentes, kas summā veido to skaitli, ko klients ierauga savā servisa rēķinā, kā samaksu par servisa darbu. Pirmā komponente ir darba spēka izmaksas. Lai auto serviss varētu veiksmīgi funkcionēt un sniegt kvalitatīvus pakalpojumus, tam nepieciešamais darbaspēks dalās divās kategorijās. Produktīvais personāls, jeb personāls, no kura darba tieši ir atkarīga konkrētā pakalpojuma sniegšana. Tie ir meistari un mehāniķi, kuru padarītā darba izmaksas ir precīzi izmērāmās par katru paveikto darbu. Tā kā kvalificēta meistara darba alga autorizētā servisā svārstās no 2000 līdz 2500 eiro bruto, vidējā stundas likme sastāda 13,61 eiro. Virsbūves remonta darbos, kur ir izjūtams specialistu trūkums, konkurence par šiem darbiniekiem algas nosaka vēl augstākā līmenī un tur vidējā stundas likme ir 15,65 eiro.
Lai mehāniķis varētu savu darba laiku veltīt tikai savam darbam, tam ir nepieciešams, tā sauktais, neproduktīvais personāls. Tie ir klientu apkalpotāji, sagādnieki, dokumentu administrētāji, vai visi tie, kuri rūpējas par to, lai mehāniķis var darīt tikai to, ko tas prot vislabāk, remontēt. Arī šī personāla izmaksas 2021. gadā sastāda vidēji 7,75 eiro bruto. Virsbūves remontdarbos, kuru izpilde ir sarežģītāka, arī šīs personāla ir nedaudz augstākas un sastāda 9,3 eiro bruto stundā.
Nākamā cenas komponente ir darbu izmaksas, kas saistītas ar tiem nepieciešamajiem materiāliem. Dažādas smērvielas, sīkmateriāli, palīglīdzekļi, kas servisa darbiem vidēji sastāda 1,96 eiro pret stundas darbu.
Viena no lielākajām izmaksu komponentēm ir vispārējās izmaksas. Telpu izmaksas, iekārtu amortizācija, personāla apmācības, komunālie pakalpojumi. Jo vairāk serviss iegulda savu darbinieku kvalifikācijā, jo modernāks ir tā aprīkojums, jo lielākas ir šīs izmaksas. Regulārajā servisā tās sastāda vidēji 19,07 eiro pret stundu servisa darba. Virsbūves remontdarbos šīs izmaksas ir būtiski augstākas. Gan tādēļ, ka kvalitatīvai šo darbu veikšanai ir nepieciešamas dārgas iekārtas, gan pats process ir ļoti energoietilpīgs, izmaksas pret vienu servisa darba stundu sastāda 28,6 EUR.
Saliekot kopā augstāk minētos skaitļus, var visai viegli sarēķināt, ka pie nosacījuma, ja serviss darbojas pilnībā atbilstoši ražotāja noteiktajai tehnoloģijai, tā personāls ir augsti kvalificēts un darbojas ar modernām iekārtām, kā arī pilnībā maksā visus nodokļus, tā darba stundas pašizmaksa 2021. gadā ir augusi līdz 42,39 eiro regulārajā servisā un līdz 55,51 eiro stundā virsbūves darbiem.
Šobrīd autorizētajos servisos regulārā servisa darba stundas klienta cena bez atlaidēm svārstās ap 52 eiro stundā (bez PVN). Pagaidām vēl auto servisi energoresursu cenu kāpumu cenšas kompensēt ar iekšējiem resursiem, taču pieaugot izmaksu kāpumam arī šie resursi tiks izsmelti. Tikmēr visai dramatiska aina veidojas virsbūves remontu servisā. Pirms šī izmaksu kāpuma virsbūves remontdarbu darba stundas pārdošanas cena svārstījās ap 35 eiro stundā, kas jau ir daudzkārt zemāka kā šīs stundas pašizmaksa. Šāda situācija veidojās saistībā ar to, ka virsbūves remontdarbu tirgū noteikumus diktē apdrošināšanas kompānijas, kuras veido tuvu pie 90% no šī sektora apgrozījuma un lielā mērā nosaka spēles noteikumus, kuriem servisi ir spiesti pakļauties ražotāju noteikto prasību dēļ. Taču energoresursu izmaksu pieaugums pašizmaksu palielinās līdz 10% regulārajā servisā un līdz 20% virsbūves remontiem (dēļ to lielās energoietilpības), kas neizbēgami novedīs pie nepieciešamības šīs cenas celt, jo iekšējie resursi šī pieauguma kompensācijai ir pilnībā izsmelti.
Tirgū protams netrūkst arī neatkarīgo servisu, kuriem šīs izmaksas iespējams samazināt, darbojoties vienkāršākās telpās, neinvestējot modernākajās iekārtās un darbinieku kvalifikācijas celšanā un uzturēšanā, jo neviens viņiem šādas prasības neuzstāda, un tādējādi tie var nodrošināt par 20–30% zemāku stundas cenu tirgū. Taču ar visai lielu ticamību var apgalvot, ka jebkurš, kurš tirgū piedāvā vēl zemāku darba stundas cenu, lielākā vai mazākā pakāpē, darbojas ēnu sektorā.
Taču aizvien aktuālāks kļūst jautājums, kā darbojas visi tie servisi, kuri uzvar valsts un pašvaldību rīkotajos auto servisu pakalpojumu iepirkumos, piedāvājot stundas cenu, kas tikai nedaudz pārsniedz valstī noteikto minimālās algas likmi. Pakalpojums par šādu cenu spēj nodrošināt vien cilvēks ar aizņemtiem instrumentiem, darbus veicot zem klajas debess. Taču, diemžēl, esošais "zemākās cenas" iepirkumu regulējums visai būtiski ierobežo iepirkuma veicēju iespējas atbrīvoties no šādiem darboņiem, tādējādi publiskajam sektoram faktiski sildot ēnu ekonomiku.
"Auto servisu tirgus savā ziņā ir unikāls. Ar vienu roku mēs cenšamies apkarot ēnu ekonomiku, ar otru roku esam izveidojuši publisko iepirkumu regulējumu, kurā ēnu ekonomika triumfē pilnā apmērā. Un šo iziešanu no ēnām neveicina arī apdrošinātāju diktētie noteikumi, kurus izpildīt var darbojoties ēnu sektorā, vai piemaksājot par iespēju veikt virsbūves darbus. Neko nemainot abos šajos segmentos valsts kase katru gadu zaudē vismaz sešdesmit miljonus neiekasētajos nodokļos." skaidro Andris Kulbergs, Auto Asociācijas prezidents.
