Arbitrāža jeb šķīrējtiesvedība sen ir populārs alternatīvs civiltiesisko strīdu izšķiršanas veids visā pasaulē. Gan Amerikas Savienotajās Valstīs, gan Eiropas Savienības valstīs vairāk nekā puse visu prasību, kas izriet no komersantu savstarpējām attiecībām, tiek izskatītas šķīrējtiesās.

Šķīrējtiesas līgums

Lai komersants varētu iesniegt prasības pieteikumu šķīrējtiesā un lietu ierosināt, strīdus līgumā jābūt šķīrējtiesas atrunai, kas ir svarīgākais elements šķīrējtiesvedībā.

Apskatīsim šķīrējtiesvedības galveno pamatu – šķīrējtiesas līgumu.

Šķīrējtiesas līgums ir pusēm saistoša savstarpēja vienošanās nodot visus vai arī noteiktus esošos vai nākotnē iespējamos strīdus izšķiršanai šķīrējtiesai. Lai saprastu, vai komersantam ir tiesības iesniegt prasības pieteikumu šķīrējtiesā, tam jāapskatās, vai strīdus līguma puses vienojušās par civiltiesiskā strīda nodošanu izšķiršanai šķīrējtiesā. Komersantiem šajos jautājumus ir rīcības brīvība, proti, šķīrējtiesas atruna var tikt iekļauta līgumā, ar kuru saskaņā tiek nodibinātas saistību tiesības (piemēram, nobeigumu noteikumos), var noslēgt atsevišķu šķīrējtiesas līgumu, ar kuru saskaņā puses vienojas nodot strīda izskatīšanu konkrētai šķīrējtiesai.

Puses var vienoties par vairākām šķīrējtiesām, kas ir reģistrētas Latvijā. Puses līgumā ir tiesīgas ierakstīt arī ārvalsts šķīrējtiesu, piemēram, Londonas starptautisko šķīrējtiesu, taču jāizvērtē, vai tas ir ekonomiski izdevīgi, jo izdevumi par starptautisko šķīrējtiesu būs krietni lielāki nekā Latvijas šķīrējtiesās.