Dodoties ciemos pie “Rāmritu” saimnieka Otto Lodiņa, rodas sajūta, ka esmu nokļuvusi Latgalē – visapkārt plašums, mežs un miers. Lai arī ārā pūš salts vējš un bites nu jau ir devušās ziemas miegā, tomēr ir silti, jo redzams, ka darbs pie medus produktiem tiek darīts no sirds – ar vislielāko mīlestību. Un tas patiesi ir ļoti gards un neparasts.

Otto Lodiņš ir latvietis līdz kaulam, lai arī dzimis Ukrainā. Viņa vectēvs ir latvietis, kas piedzīvojis izsūtījumu, kur arī nomiris, bet tēvs ir dzimis Ukrainā. Lai arī ģimenē latviski neviens nerunāja, tomēr Otto vienmēr jutis saikni ar Latviju, tāpēc 19 gadu vecumā pats atbrauca uz Latviju un pēc 1,5 gada jau runāja latviešu valodā. Gadu gaitā bija daudz un dažādi biznesi no tūristu gida un restorāna īpašnieka līdz pat nekustamo īpašumu biznesam, bet kad izveidojās ģimene un piedzima bērni gribēja dzīvot laukos un no rīdzinieka viņš kļuvis par zemnieku, kuram parādījusies patika pret bitēm, kas nu pārtapusi veiksmīgā biznesā. Saimnieks smej: “Lauksaimniecības pieredzes man praktiski nebija, tikai 90.gados, nodzīvojot 2 gadus Kurzemes nekurienē, iegūtā pieredze art ar zirgu un stādīt kartupeļus .”

Bišu saimes, pateicoties mērķtiecībai

Stāsts par bitēm sākās, “Rāmritu” saimniekam ieraugot blakus sētā dravnieku, kura bites ievāca medu no viņa pļavu puķēm. Dodoties pie kaimiņa, lai nogaršotu savākto medu, vizīte izvērsās plašā un motivējošā sarunā. “Es viņam jautāju, vai ar bitēm ir sarežģīti. Viņš atbildēja, ka nekā sarežģīta jau tur neesot, ko pierāda arī attālā kaimiņa attieksme, kurš par bitēm īsti nerūpējas, bet pie medus tiek. Un es nospriedu, ja jau nav nekā sarežģīta, tad man jāpamēģina,” stāsta biškopis, kurš jau nākamajā gadā iegādājies divus pirmos bišu stropus ar bišu saimēm.

Sākot darbu ar bitēm, saimniekam atmiņā spilgti ir palikusi mukšana no stropiem biškopības tērpā un niršana ūdenī, kad aiz viņa paliek milzīgs bišu spiets. “Lai gan pirmajā saimniekošanas gadā abas bišu saimes aizgāja bojā, zināju, ka turpināšu iesākto. Man tā lieta patika. Tāpēc nākamajā gadā iegādājos jaunas bišu saimes un pakāpeniski nopirku arī stropus un dažādas iekārtas.”