Tikai dažu mēnešu laikā Covid-19 krīze ir mainījusi veidu, kā uzņēmumi gadiem ilgi nodarbojās ar biznesu visās nozarēs un reģionos. Saskaņā ar "McKinsey Global Survey of executives" pētījumu uzņēmumi ir paātrinājuši klientu un piegādes ķēžu mijiedarbības un iekšējo uzņēmumu aktivitāšu digitalizāciju Eiropā un Amerikā par trim gadiem, bet Āzijā – pat par četriem. Arī digitālo produktu īpatsvars uzņēmumu produktos ir palielinājies par septiņiem gadiem Eiropā un Amerikā, bet Āzijā – par desmit gadiem.

Uzņēmumu vadītāji aptaujā arī norādījuši, ka krīzes ietekmē lielākais izaicinājums ir finansējuma palielinājums digitālajām iniciatīvām, jo organizācijās, kas krīzes laikā eksperimentēja ar jaunām digitālajām tehnoloģijām, vadītāji divreiz biežāk ziņoja par negaidīti lielu ieņēmumu pieaugumu salīdzinājumā ar citiem uzņēmumiem.

Jāsaglabā konkurētspēja

Lai saglabātu konkurētspēju šajā jaunajā biznesa vidē, ir vajadzīgas jaunas stratēģijas, arī Latvijā. Saskaņā ar Latvijas Atveseļošanas un noturības mehānisma (ANM) plāna projektu 330 miljonus eiro ir plānots novirzīt digitālai transformācijai. Vai mūsu uzņēmumi tam ir gatavi? Kāda situācija ir Latvijā? Vai Latvijas uzņēmēji atzīst tehnoloģiju stratēģisko nozīmi? Vai esam gatavi aktīvi iesaistīties digitālajā transformācijā, kam Eiropas Savienības “Zaļā kursa” investīciju plānā ir paredzēts dāsns finanšu atbalsts?

Masu medijos runā par digitizāciju, digitalizāciju un digitālo transformāciju. Vai tas ir viens un tas pats? Par digitizāciju (digitization) dēvē analogā pārveidošanu par digitālo, tas būtībā ir analogās informācijas kodēšana nullēs un vienībās, lai datori varētu to uzglabāt, apstrādāt un pārsūtīt. Uzņēmumi to aktīvi izmanto jau vairākus gadu desmitus. Tomēr ir svarīgi atcerēties, ka tā ir informācija, kuru digitalizējat, nevis procesi, – jo tad jau sākas digitalizācija. Digitalizācija (digitalisation) ir digitālo tehnoloģiju un digitalizēto datu izmantošana, lai ietekmētu darba veikšanu, pārveidotu klientu un uzņēmumu iesaistīšanos un mijiedarbību un radītu jaunas (digitālās) ieņēmumu plūsmas. Turpretī digitālajai transformācijai ir nepieciešama plašāka digitālā adaptācija un kultūras maiņa. Tā vairāk attiecas uz cilvēkiem, nevis digitālajām tehnoloģijām. Tai nepieciešamas uz klientu orientētas organizatoriskas pārmaiņas, kuras atbalsta vadība un kuru pamatā ir radikāli kultūras izaicinājumi. Digitālā transformācija nav iespējama bez iepriekšējiem diviem posmiem, un tieši tā ir Eiropas Savienības prioritārais virziens.

LU Biznesa, vadības un ekonomikas fakultātes pētnieki pašlaik pēta mazo un vidējo uzņēmumu jeb MVU digitālās transformācijas potenciālu. Aptaujāto uzņēmumu portrets ļauj secināt, kāda ir digitālās transformācijas nozīme šajos uzņēmumos. Aptaujas laikā tika uzrunātas dažādas uzņēmumu asociācijas, kā arī uzņēmumu īpašnieki un vadītāji, noskaidrojot to iesaisti digitalizācijas procesos un digitālā transformācijā.

Daudziem digitalizācijas procesi pašlaik nav aktuāli

Daļa uzņēmumu, kas jau izmanto digitālās tehnoloģijas vai plāno tās ieviest tuvākajā laikā, bija atsaucīgi un aktīvi aizpildīja anketu, taču vairumam uzņēmumu, sevišķi mikrouzņēmumi reģionos un atsevišķās nozarēs, ko īpaši skāris Covid-19, digitalizācijas procesi pašlaik nav aktuāli. Daudziem uzņēmējiem trūkst zināšanu par digitālo tehnoloģiju izmantošanu, cik tās maksā un kā tās var veicināt viņu uzņēmumu rentabilitāti, – līdz ar to viņu ieinteresētība atbildēt uz aptaujas jautājumiem nebija liela. Līdz šim anketu aizpildījuši 250 uzņēmumi, no tiem 51% ir mikrouzņēmumi (darbinieku skaits līdz deviņiem cilvēkiem, apgrozījums līdz 700 000 eiro), 34% ir mazie uzņēmumi (no 10 līdz 49 darbiniekiem, apgrozījums līdz astoņiem miljoniem eiro), 11% – vidējie uzņēmumi (no 50 līdz 249 darbiniekiem, apgrozījums līdz 40 miljoniem eiro), kā arī 4% veido lielie uzņēmumi (virs 250 darbiniekiem, apgrozījums virs 40 miljoniem eiro).

Uzņēmumu dalījums spilgti parāda: interesi par digitāliem procesiem vairāk izrāda lielākas organizācijas. Turklāt jāņem vērā, ka Latvijā mikrouzņēmumu īpatsvars ir 94%, mazie veido 5% un vidējie tikai 1%, bet lielo uzņēmumu īpatsvars ir tikai 0,2% no visiem uzņēmumiem pēc darbinieku skaita. Savukārt tautsaimniecības nozares aptaujāto uzņēmumu struktūra ir līdzīga Latvijas tautsaimniecības dalījumam. Tomēr lielāku īpatsvaru ieņem ražojošās nozares (lauksaimniecība, mežsaimniecība un zivsaimniecība, kā arī rūpniecības un būvniecības nozares) ar 36% (salīdzinājumā ar Latvijas vidējo rādītāju 28%) – pārsvarā tieši apstrādes rūpniecības lielās atsaucības dēļ.

2019. gadā ražojošās nozares pienesums Latvijas IKP veidoja 25,6%, bet pakalpojumu nozares – 74,4% no kopējās pievienotās vērtības. Savukārt sabiedriskie pakalpojumi veidoja 18%, kam sekoja  tirdzniecība, izmitināšana un ēdināšana ar 16%, apstrādes rūpniecība ar 12% un citi komercpakalpojumi ar 33%.

Attēlā zemāk redzams, cik daudz MVU saziņai ar klientiem aktīvi (vairāk nekā 50%) izmanto tālruņus un sūta vēstules pa pastu. Tas parāda, ka vairums MVU pat nav digitizējuši darbību ar informāciju, kas ir pirmais digitālās transformācijas posms – digitizācija.

Līdzīga situācija ir arī lietvedībā, vēl joprojām uzņēmumu vidū dominē fiziskā dokumentu aprite papīra formātā(sk. attēlu zemāk), kas nozīmē – digitizācija nav sākta vai ir minimāla.

Elektronisko rēķinu izrakstīšana ir digitizācijas sastāvdaļa. Kā redzams nākamajā attēlā, tikai neliela daļa aptaujāto uzņēmumu to aktīvi (vairāk nekā 50%) izmanto savā darbībā.

E-komercija, arī internetveikali, jau ir digitalizācija. E-komercija, kas pazīstama arī kā elektroniskā komercija vai interneta komercija, attiecas uz preču vai pakalpojumu pirkšanu un pārdošanu, izmantojot internetu un naudas, datu pārsūtīšanu šo darījumu veikšanai. E-komerciju bieži lieto, lai atsauktos uz fizisku produktu pārdošanu tiešsaistē, taču tā var aprakstīt arī jebkura veida komercdarījumus, kurus nodrošina internets.

Attēlā zemāk var redzēt e-komercijas izmantošanas biežumu dažādos uzņēmumos, sākot no nekad un reti (no 10% līdz 30%) līdz bieži (virs 50%). Iepriekšējie attēli parādīja līdzīgu sadalījumu pēc uzņēmumu lieluma, turpretī šeit ir vērojamas lielākas atšķirības, mazajiem uzņēmumiem atpaliekot no mikro un vidējiem.

Nākamais attēls sniedz ieskatu, kā sadalās MVU, kuri nekad nav izmantojuši e-komerciju savās nozarēs. Piemēram, puse aptaujāto transporta un uzglabāšanas uzņēmumu nekad nav izmantojuši e-komerciju. Latvijā minētās nozares īpatsvars ir 5% no kopējā MVU skaita, nozares aptaujāto uzņēmumu īpatsvars ir 4%, kas atbilst tautsaimniecības struktūrai.

Kāpēc tā? Ņemot vērā, ka ražošanas pārmaiņām nepieciešams laiks, nepārsteidz, ka atšķirības starp nozarēm ar un bez fiziskiem produktiem ir redzamākas nekā starp B2B (jūsu klienti ir uzņēmumi) un B2C (jūsu klienti ir fiziskās personas) uzņēmumiem. Tā saskaņā ar “McKinsey Global Survey of executives” pārskatu patēriņa preču un automobiļu ražotāji ziņo par salīdzinoši mazām pārmaiņām digitālo produktu portfelī. Turpretī daudz nozīmīgāks pieaugums ir veselības aprūpē un farmācijā, finanšu un profesionālajos pakalpojumos, kuru vadītāji ziņo par gandrīz divkāršu pieaugumu.

Rezumējot var secināt, ka Latvijā digitālās transformācijas process ir attīstības sākumstadijā un uzņēmējiem ir vitāli nepieciešams valsts atbalsts, lai sasniegtu Eiropas vidējos rādītājus. Tāpēc, plānojot ANM finansējumu sadali, ir jāparedz atbalsta mehānismi tieši MVU digitalizācijas veicināšanai.

Pētījums turpinās, uzņēmēju atbildes ne tikai ļaus definēt digitālās transformācijas izaicinājumus un sniegt atbilstošu informāciju par pieejamajiem valsts un Eiropas Savienības atbalsta rīkiem digitālās transformācijas īstenošanai, bet arī piedāvās praktiskus risinājumus, kā labāk plānot un pārvaldīt uzņēmuma resursus.