Komercnoslēpuma tiesību pārkāpumi un to konstatēšana

Komercnoslēpuma aizsardzība komersantam ir ļoti būtiska, jo no tā ir atkarīga viņa uzņēmuma vērtība un attīstības iespējas. Savukārt komercnoslēpuma nonākšana konkurenta rīcībā dod tam saimnieciskas priekšrocības un ir pretēja godīgām saimnieciskās darbības paražām. Kas jāņem vērā, lai pasargātu sevi no komercnoslēpumu saturošas informācijas noplūdes un nonākšanas konkurentu rīcībā?

Prakse liecina, ka vislielākais komercnoslēpumu izpaušanas risks pastāv tieši no uzņēmuma darbiniekiem, kuriem ir piekļuve tiem. Tas var notikt gan tīši, darbiniekam slepeni nododot komercnoslēpumu saturošu informāciju uzņēmuma konkurentiem, gan netīši – nolaidīgi izturoties pret ierīcēm un informācijas nesējiem, kuros tiek glabāta šāda veda informācija, atstājot uz galda nepieskatītus sensitīvus dokumentus, drukājot darba materiālus mājās vai publiskās vietās (piemēram, bibliotēkās). Šo iemeslu dēļ dokumenti, kas satur komercnoslēpumu, var nonākt trešo personu redzeslokā. Galu galā arī darbinieka pārmērīgs runīgums var novest pie uzņēmuma komercnoslēpuma nonākšanas nepiederīgu personu rokās.

Ir pašsaprotami, ka gandrīz katram uzņēmumam ir informācija, kurai nevajadzētu nonākt konkurentu rīcībā – tā var būt informācija par dažādām ražošanas tehnoloģijām, informācijas tehnoloģiju risinājumiem un izejas kodiem, piegādātāju un klientu saraksti, mārketinga stratēģija, farmaceitisko pētījumu dati utt. Slēdzot konfidencialitātes līgumus ar partneriem vai iekļaujot konfidencialitātes klauzulas darba līgumos, bieži tiek uzskatīts, ka tas pasargās uzņēmumus no komercnoslēpumu saturošas informācijas aizplūšanas, tomēr šāds uzskats ir maldīgs.

Izanalizējot izplatītākās kļūdas komercnoslēpuma aizsardzības jomā, var izšķirt šādas:

• uzņēmums nav definējis komercnoslēpuma saturu pietiekami skaidri;
• komercnoslēpums ietver ziņas, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem nevar tikt uzskatītas par komercnoslēpumu. Piemēram, atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 3.pantam par komercnoslēpumu nevar uzskatīt informāciju, kas saistīta ar valsts pārvaldes funkciju vai uzdevumu izpildi; grāmatvedībā par komercnoslēpumu nav uzskatāma informācija un dati, kas saskaņā ar normatīvajiem aktiem iekļaujami to fizisko un juridisko personu pārskatos, kuras veic saimniecisko darbību;
• uzņēmumā nav ieviests komercnoslēpuma režīms, piemēram, sensitīvie dokumenti netiek atbilstoši marķēti, nav uzstādīta atbilstošā datorprogrammatūra, uzņēmumā nav ieviesta caurlaižu sistēma vai nav nodrošinātas telpas/mēbeles komercnoslēpumu saturošās informācijas saglabāšanai;
• uzņēmumā nenotiek pietiekams komercnoslēpumu saturošas informācijas monitorings, proti, nav ieviests saraksts ar darbiniekiem, kuriem ir piekļuve attiecīgajai informācijai, nav ieviestas sankcijas par neautorizētu piekļuvi šādai informācijai.

Konfidenciālā informācija = komercnoslēpums?

Lai “iedarbinātu” komercnoslēpuma aizsardzības mehānismu uzņēmumā, primāri ir jāsaprot, kāda tieši informācija ir uzskatāma par komercnoslēpumu un vai jebkāda informācija, ko uzņēmums ir noteicis kā konfidenciālu, automātiski liecina par šīs informācijas piederību komercnoslēpumam.

Atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.pantam komercnoslēpums ir neizpaužama saimnieciska rakstura informācija, tehnoloģiskās zināšanas un zinātniska vai cita rakstura informācija, kas atbilst visām šādām pazīmēm:

• tā ir slepena, jo nav vispārzināma vai pieejama personām, kas parasti izmanto šāda veida informāciju;
• tai ir faktiska vai potenciālā komerciālā vērtība tādēļ, ka tā ir slepena;
• komercnoslēpuma turētājs attiecībā uz to ir veicis konkrētajai situācijai atbilstošus un saprātīgus komercnoslēpuma slepenības saglabāšanas pasākumus.

Norādītās komercnoslēpuma pazīmes ir kumulatīvas, tas nozīmē, ka gadījumā, ja kaut viena no pazīmēm neizpildās, attiecīgā uzņēmuma informācija nevar būt kvalificēta kā komercnoslēpums un nevar baudīt likumos noteikto tiesisko aizsardzību.

Savukārt konfidenciālā informācija ir ierobežotas piekļuves informācija, kuru nevar izpaust vai nodot trešajām personām bez attiecīgās puses piekrišanas, – personas dati, informācija, kas attiecas uz dienesta vai profesionālo noslēpumu (piemēram, ārsta, advokāta noslēpums).

_______________________________________________________________________

Ne katra konfidenciāla informācija ir komercnoslēpums, bet katrs komercnoslēpums ir konfidenciāla informācija

_______________________________________________________________________

Latvijas Republikas Senāts 2022.gada 22.decembra spriedumā lietā SKC-188/2022 atzina, ka “konfidenciāla informācija ir plašāks jēdziens, kas attiecas ne vien uz komercnoslēpumu saturošu informāciju, bet uz jebkādu informāciju, kurai ar tiesību aktu vai līgumu noteikts neizpaužamas informācijas statuss, tostarp tā var būt informācija, kurai nepiemīt komerciāla vērtība.”

Citiem vārdiem, ne katra konfidenciāla informācija ir komercnoslēpums, bet katrs komercnoslēpums ir konfidenciāla informācija.

Kā uzņēmums var pasargāt sevi?

Tātad pati par sevi konfidenciālā informācija nav uzskatāma par komercnoslēpumu, un, lai tā kļūtu par tādu, uzņēmumam ir jāievieš komercnoslēpuma aizsardzības mehānisms. Turklāt komercnoslēpuma turētājs pats nosaka tās informācijas sarakstu, kas veido konkrētā uzņēmuma komercnoslēpumu, un citiem nav pienākuma minēt, vai uzņēmums attiecīgo informāciju, kas nav paredzēta izplatīšanai, uzskata par konfidenciālu.

Runājot par darba attiecībām, jānorāda, ka darbinieka pienākums neizpaust viņa rīcībā nonākušo informāciju, kas uzskatāma par darba devēja komercnoslēpumu, un rūpēties, lai šāda informācija nebūtu tieši vai netieši pieejama trešajām personām, izriet no Darba likuma (DL) 83.panta. Jāuzsver, ka šāds darbinieka pienākums skar ne tikai gadījumus, kad darbinieks mutiski nodod komercnoslēpumu saturošu informāciju trešajām personām, bet arī gadījumus, kad darbinieka nolaidības (piemēram, ja darbinieks strādā ar komercnoslēpumu saturošu informāciju publiskā vietā, pieslēdzoties nedrošam interneta tīkla savienojumam) vai apzinātās darbības rezultātā (piemēram, darbinieks uzstāda ļaunprogrammatūru, kas kopē un pārsūta darba devēja datoros esošo informāciju uz darbinieka privāto e-pastu) notiek konfidenciālās informācijas noplūde.

Vienlaikus jānorāda, ka DL 83.pantā minētais darbinieka neizpaušanas pienākums attiecas kā uz esošajiem, tā arī uz bijušajiem darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai darbinieks tika atlaists vai izbeidza darba tiesiskās attiecības pēc savas vēlmes. Arī Augstākās tiesas 2018.gada 25.maija spriedumā lietā SKC-111/2018 atzīts, ka “no DL 83.panta neizriet, ka pēc darba tiesisko attiecību izbeigšanās bijušais darbinieks iegūst tiesības brīvi izmantot un izpaust bijušā darba devēja komercnoslēpumu [..]”

Taču šāds pienākums nav vienpusējs. DL 83.pantā noteikts arī darba devēja pienākums rakstveidā norādīt, kura informācija uzskatāma par komercnoslēpumu. Tā var būt definēta darba līgumā vai atsevišķā dokumentā, ar kuru darba devējam ir pienākums iepazīstināt attiecīgo darbinieku.

Jānorāda, ka atbilstoši judikatūrā nodibinātām atziņām šāds darba devēja DL 83.pantā paredzētais pienākums noteikts, “lai darbinieks zina, kuru informāciju viņš nav tiesīgs iegūt, izmantot, vai izplatīt bez komercnoslēpuma turētāja (darba devēja) atļaujas. Šo darba devēja pienākumu var atzīt par izpildītu tikai tad, kad atbilstošā informācija ir pietiekami skaidri noteikta, nevis, piemēram, vispārīgi noteikt, ka jebkāda informācija, kura darba tiesisko attiecību ietvaros nonāk darbinieka rīcībā, ir atzīstama par komercnoslēpumu” (spriedums lietā SKC-188/2022).

Tātad, lai ieviestu komercnoslēpuma aizsardzības režīmu uzņēmumā, komercnoslēpuma turētājam:

• skaidri jānodefinē informācija, kas ir uzskatāma par komercnoslēpumu;
• jāierobežo piekļuve šādai informācijai (jānodrošina šīs informācijas slepenība), kā arī jānosaka, kurš un kā var lietot šo informāciju, kā arī kurš kontrolē komercnoslēpumu saturošas informācijas izmantošanu;
• jānosaka personu loks, kuriem ir tiesības piekļūt šādai informācijai;
• jānoregulē tiesiskās attiecības saistībā ar komercnoslēpumu saturošas informācijas izmantošanu (uz darba līguma pamata ar darbiniekiem vai uz cita līguma vai vienošanās pamata ar pašnodarbinātām personām); darba devējs var izstrādāt arī iekšējo politiku vai instrukciju komercnoslēpuma saturošas informācijas lietošanai un noteikt sankcijas par komercnoslēpuma aizsardzības režīma neievērošanu;
• jāuzliek attiecīgais marķējums “komercnoslēpums” uz dokumentu nesējiem, kuros atrodas tāda veida informācija;
• jānodrošina atbilstoši darba apstākļi komercnoslēpuma aizsardzības režīma ievērošanai;
• jānodrošina darbiniekiem motivējoša un komfortabla darba atmosfēra (zems atalgojums, necienīga attieksme, karjeras izaugsmes perspektīvu neesamība var motivēt darbinieku izzagt komercnoslēpumu saturošu informāciju un nodot to konkurentiem). Līdz ar to komercnoslēpuma turētājam būtu jāmotivē personāls pildīt savus darba pienākumus godprātīgi.

Ko darīt, ja komercnoslēpums izpausts?

Atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 5.panta 1.daļai komercnoslēpuma nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana bez komercnoslēpuma turētāja atļaujas ir tiesību pārkāpums, ja tas noticis:

1) neatļauti iegūstot informāciju – piekļūstot tādiem dokumentiem, objektiem, materiāliem, vielām vai elektroniskajām datnēm, kuras pārvalda komercnoslēpuma turētājs un kuras ietver vai varēja saprātīgi pieņemt, ka tās ietver komercnoslēpumu, kā arī piesavinoties vai kopējot šādus dokumentus, objektus, materiālus, vielas vai elektroniskās datnes;

2) kad persona zināja vai attiecīgajos apstākļos tai vajadzēja zināt, ka komercnoslēpums ir tieši vai netieši iegūts nelikumīgi, tostarp no citas personas, kura komercnoslēpumu izmantoja vai izpauda nelikumīgi;

3) pārkāpjot normatīvajā aktā vai līgumā noteikto pienākumu, kā arī citu pienākumu neizpaust komercnoslēpumu vai ierobežot tā izmantošanu;

4) jebkādā citā veidā, kas neatbilst godīgai darījumu praksei.

Gadījumā, ja iestājies kāds no šiem notikumiem, komercnoslēpuma turētājs ir tiesīgs celt prasību tiesā pret personu, kura ir nelikumīgi ieguvusi, izmantojusi vai izpaudusi komercnoslēpumu. Būtiski uzsvērt, ka prasība jāceļ trīs gadu laikā no dienas, kad komercnoslēpuma turētājas uzzināja vai tam vajadzēja uzzināt par komercnoslēpuma nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu, pretējā gadījumā komercnoslēpuma turētājs zaudēs prasījuma tiesības un prasība tiks uzskatīta par noilgušu.

_______________________________________________________________________

Darbinieka neizpaušanas pienākums attiecas kā uz esošajiem, tā arī uz bijušajiem darbiniekiem neatkarīgi no tā, vai darbinieks tika atlaists vai izbeidza darba tiesiskās attiecības pēc savas vēlmes

_______________________________________________________________________

Taču, pirms vērsties ar prasību tiesā, komercnoslēpuma turētājam būtu jāņem vērā, ka Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 5.panta 2.daļā paredzēts, ka persona nav saucama pie atbildības, ja komercnoslēpums iegūts, izmantots vai izpausts kādā no šādiem gadījumiem:

• lai izmantotu tiesības uz vārda un informācijas brīvību, tostarp ievērojot plašsaziņas līdzekļu brīvību un uzskatu daudzveidību, vai atklātu pārkāpumu, ļaunprātīgu rīcību vai nelikumīgu darbību, ja iespējamais pārkāpējs rīkojies nolūkā aizsargāt sabiedrības vispārējās intereses;
• komercnoslēpumu izpauduši darbinieki saviem pārstāvjiem, ja šāda izpaušana pārstāvjiem ir nepieciešama normatīvajos aktos noteikto funkciju izpildei;

3) lai aizsargātu normatīvajos aktos noteiktās personu likumīgās intereses.

Turklāt, vēršoties ar prasību tiesā, komercnoslēpuma turētājam būtu jāņem vērā, ka, atbilstoši Civilprocesa likuma (CPL) 82.¹pantam attiecīgajā lietu kategorijā ir noteiks īpašs procesuālo pārstāvju loks.

Proti, lietas par komercnoslēpuma aizsardzību pret nelikumīgu izpaušanu kārto fiziskas vai juridiskas personas (caur likumiskajiem pārstāvjiem vai personām, kuras ir darba tiesiskajās vai civildienesta attiecībās un kuras ir īpaši pilnvarotas tam) pašas vai ar advokāta vai profesionāla patentpilnvarnieka starpniecību.

Atbilstoši CPL noteikumiem tiesa pēc prasītāja motivēta pieteikuma var pieņemt lēmumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu vēl līdz brīdim, kad lieta tiek izskatīta pēc būtības, piemērojot kādu no šādiem pagaidu aizsardzības līdzekļiem:

• aizliegums atbildētājam vai noteiktai personai, kura padara iespējamu pārkāpuma izdarīšanu, izmantot vai izpaust komercnoslēpumu, ražot, piedāvāt, laist tirgū vai izmantot pārkāpuma preces minētajiem nolūkiem;
• tādas kustamas mantas apķīlāšana, ar kuru, iespējams, tiek pārkāptas tiesības uz komercnoslēpuma aizsardzību pret nelikumīgu iegūšanu, izmantošanu vai izpaušanu.

Lūgumu par pagaidu aizsardzības līdzekļa piemērošanu var iesniegt arī pirms prasības celšanas.

Gadījumā, ja lietā par komercnoslēpuma aizsardzību tiek konstatēta tā nelikumīga iegūšana, izmantošana vai izpaušana, tā turētājam ir tiesības lūgt tiesai piemērot aizliegumu veikt noteiktas darbības, piemēram, izmantot vai izpaust komercnoslēpumu vai ražot, piedāvāt, laist tirgū vai izmantot pārkāpuma preces, vai tās importēt, eksportēt vai glabāt minētajiem nolūkiem, kā arī lūgt piedzīt kaitējuma atlīdzību – gan mantiska, gan nemantiska rakstura – par nodarīto pārkāpumu.

Turklāt komercnoslēpuma turētājs var vienlaikus lūgt tiesu piemērot vienu vai vairākus šādus tiesiskās aizsardzības līdzekļus:

• komercnoslēpumu saturošo materiālu iznīcināšanu vai nodošanu;
• pārkāpuma preču atsaukšanu vai izņemšanu no tirdzniecības;
• pārkāpuma iezīmju novēršanu pārkāpuma precēm;
• pārkāpuma preču iznīcināšanu;
• sprieduma publiskošanu.

Nobeigumā jānorāda, ka tiesu praksē (spriedumā lietā SKC-188/2022) secināts – “lai atzītu par pierādītu komercnoslēpuma tiesību pārkāpumu gadījumā, kad iespējamais pārkāpējs apstrīd, ka strīdus informācija ir bijusi komercnoslēpums, tiesai vispirms atbilstoši Komercnoslēpuma aizsardzības likuma 2.panta 1.daļai ir jānoskaidro attiecīgās informācijas atbilstība komercnoslēpuma pazīmēm un pēc tam jāvērtē, vai ar konkrētajām darbībām iespējamais pārkāpējs ir nelikumīgi ieguvis, izmantojis vai izpaudis komercnoslēpumu.”