Pēdējā laikā man ir bijušās virkne diskusijas ar uzņēmumiem, kuri interesējas par elektronisku parakstīšanu situācijās, kur kvalificētais (Latvijā pieņemts apzīmēt ar “drošais”) paraksts jebkādu iemeslu dēļ nav izmantojams. Pastāv viedoklis, ka, ja tas nav drošais paraksts, tad jāpaliek vien pie drukāta un pašrocīgi parakstīa papīra dokumenta. Tā gluži nav un padalos dažos punktos par to, kādas ir iespējas, kā arī, kas jāņem vērā arī šādos procesos izmantot elektronisko parakstu.

Mans skaidrojums ir balstīts uz uzticamības pakalpojumu normatīvo bāzi, konkrētāk regulu par elektronisko identifikāciju un uzticamības pakalpojumiem elektronisko darījumu veikšanai iekšējā tirgū (eIDAS regula) un pieredzi no šādu jautājumu risināšanas praksē, pārejot uz elektronisku informācijas apriti un ieviešot uzticamības pakalpojumu atbalstu daudzu uzņēmumu un iestāžu procesos.