Kad zvērināta advokāte Irina Kostina runā par dažādiem darba tiesību jautājumiem, ir teju neiespējami neieklausīties. Viņa to dara tik harismātiski, enerģiski un saprotami! Un šobrīd par darba tiesību jomu ir tiešām daudz runājamā – gaidām grozījumus Darba likumā, pamazām uzņemam ukraiņu viesstrādniekus, arvien vairāk aizdomājamies par darba attiecību nākotni. Ko par to visu saka Irina?

Kāds ir jūsu noskaņojums šajā laikā, kad visapkārt valda satraukums par notikumiem pasaulē?

Šķiet, šobrīd tiešām visi domā par karu Ukrainā, ar to saistītajiem jautājumiem un riskiem – politiskiem, ekonomiskiem, juridiskiem utt. Par to jādomā arī man, to nevar izslēgt. Ja skatāmies no juridiskā viedokļa, jebkura krīze vai satricinājums palielina darbu arī juridiskajā jomā, jo uzreiz ir daudz neskaidru jautājumu, piemēram, kā turpmāk attīstīt uzņēmējdarbību, ja bijusi cieša sadarbība ar Ukrainu, Krieviju vai Baltkrieviju. Tomēr daudzi uzņēmēji arī kļūst piesardzīgāki, mēdz apturēt projektus, tāpēc tas arī mazina darba apmēru juridiskajā jomā.

Primāri gribētos, lai tas viss ātrāk beidzas, lai karadarbību pārtrauktu, lai varētu mierīgi dzīvot tālāk. Bet tikmēr mums vēl ir daudz neskaidru jautājumu, nevaram no tiem izvairīties arī tāpēc, ka esam Krievijas robežvalsts. Ir jāsaprot, ka arī pēc kara beigām pasaule, īpaši Eiropa, vairs nebūs tāda kā agrāk.

Arī Covid-19 sekas sabiedrībā ir joprojām, šo tēmu nedrīkst ignorēt, tas bijis liels izaicinājums. To apliecina arī nesenais Satversmes tiesas spriedums par tirdzniecības centru slēgšanu, kurā veikali “Domina”, “Jysk” un “Valleta” bija apstrīdējuši noteiktos ierobežojumus un tiesa atzina, ka ierobežojumi tirdzniecības centros esošajiem veikaliem, kam varēja nodrošināt atsevišķu ieeju, nebija samērīgi. Tas parāda, cik liels izaicinājums mums visiem bija šī situācija. Iepriekš neviens neko tādu nebija pieredzējis, bija ātri jāreaģē un jārīkojas, tika pieļautas arī kļūdas.

Bet ir arī labās lietas, piemēram, sakārtots attālinātā darba regulējums. Iepriekš visi strādāja uz “pusregulējuma” pamata, daudzus jautājumus risināja pēc izjūtām. Šobrīd, manuprāt, likumu ietvars ir pietiekams, lai varētu organizēt attālināto darbu un darba devējiem būtu skaidrs, kā to noformēt. Par to, kas likumos nav regulēts, puses var savstarpēji vienoties. Arī tas nav slikti. Sakārtošana gan vēl turpinās – arī šobrīd gaidāmie Darba likuma (DL) grozījumi vienā no punktiem paredz, ka darbinieks pats var noteikt savu darba vietu, ja ir tāda vienošanās. Tas ir vēl viens solis pretī attālinātā darba modelim, vēl viens veids, kā to realizēt.