Vai uzņēmuma stratēģija var būt piecos slaidos? Kāpēc valsts uzņēmumu vadību neuztic neatkarīgiem biznesa vadības speciālistiem, un kāpēc ir svarīgi, lai uzņēmuma atslēgas cilvēkiem piederētu daļa akciju? Par šiem un daudziem citiem jautājumiem saruna ar Baltijas Korporatīvās pārvaldības institūta vadītāju Latvijā Andri Grafu.
Kā jūs īsumā formulētu – kas ir korporatīvā pārvaldība?
Jebkuram uzņēmumam ir nepieciešama vadība, un korporatīvā pārvaldība atbild uz jautājumu, cik pienācīgi un kādā veidā tā notiek. Uzņēmumam vajag savu stratēģiju – tā var būt uz vienas lapas, bet var būt arī uz 100. Uzņēmumam var būt riski, bet ir jābūt skaidrībai, kā tiek iecelta un atcelta valde. Tāpat ir svarīgas attiecības. Tur, kur ir akcionāri, valde, padome, darbinieki un regulators, ir būtiski, kā šīs savstarpējās attiecības strādā – kādi ir pienākumi, kāda atbildība.
Cik lielā mērā labas korporatīvās pārvaldības principus ievēro Latvijā?
Būtiski ir tas, cik lielā mērā ir regulēts tirgus. Tur, kur regulācija ir stingrāka, šos principus neievērot vienkārši nav iespējams. Tāpat atbildība ir lielāka tur, kur ir izteiktāki kapitāltirgi un uzņēmumam ir nevis viens, bet tūkstošiem īpašnieku. Ja uzņēmumam ir tikai daži akcionāri… Piemēram, privātajā sektorā ir tādi, kas pārvaldības principus neievēro vispār. Kamēr nauda ir kontā, viss ir lieliski, bet pārējais šķiet lieka birokrātija un butaforija.
Arī valsts uzņēmumu sektorā situācija ir atšķirīga. Lietuvā un Igaunijā nav tādu problēmu, kādas šobrīd tiek risinātas Latvijā. Pie mums politiskā elite joprojām spriež par to, ka, piemēram, būtu jāsamazina valdes locekļu skaits vai arī par 20% atalgojums. Pārējās Baltijas valstīs vairāk skatās uz to, kā šos uzņēmumus varētu izmantot ekonomikas izaugsmei, bet pārvaldība ir vajadzīga tāpēc, lai pieņemtu nevis emocionālus un nepārdomātus, bet gan stratēģiskus lēmumus. Tajā jau ir pārvaldības jēga – lai, nomainoties ministram, pēkšņi nemainītos arī stratēģiskie mērķi. Lai nenotiktu tā, kā notika ar “Latvijas pastu”, kas gribēja efektivizēt savu darbību, bet izrādījās, ka slēgt pasta nodaļas reģionos ir politiski slikti. Latvija šajā jomā vienmēr ir attīstījusies viļņveidīgi, un šobrīd valsts kapitāla sektorā mēs esam visai zemā posmā.
Minējāt, ka lietuvieši un igauņi nerisina tās korporatīvās pārvaldības problēmas, ko risinām mēs. Kaimiņvalstīm tās jau sen ir atrisinātas, vai arī viņiem tas vispār nav aktuāli?
Lietuvā un Igaunijā izaugsmi nebūvē uz valsts kapitālisma principiem. Latvijā ir vairāk valsts uzņēmumu ar ietekmi uz ekonomiku nekā Lietuvā un Igaunijā. Piemēram, Lietuvas uzņēmums “Ignitis”, kas ir mūsu “Latvenergo” līdzinieks, mierīgi var būt biržā ar 25% kotētu akciju un piesaistīt 500 miljonus eiro. Tur nav pat diskusiju, ka ar to neko nevarētu iesākt vai ka tā būtu jāsargā kā zelta ola. Viņiem pārvaldība strādā caur neatkarīgām padomēm, kas spēj nodrošināt, lai netiktu realizētas trakas politiskās idejas. Centieni degradēt pārvaldības principus ir lieli, jo politiķiem ļoti gribas lemt ne tikai par stratēģiskām, bet arī par operacionālām lietām. Ja stratēģiskā pārvaldība nenostrādā kā buferis pret idejām, kas neatbilst ne uzņēmuma, ne sabiedrības interesēm…
