Zvērinātu advokātu biroju “CersJurkāns”, kā jau vēsta biroja nosaukums, kopā vada divas spēcīgas personības – Olavs Cers un Jānis Jurkāns. Starp viņiem pārsvarā valda vienprātība. To jūt arī intervijā. Lielāko daļu jautājumu Olavs atbild pirmais, jo tā esot jābūt – galu galā viņš ir divus gadus vecāks par Jāni.

Kā sākās jūsu kopīgā darbība? Kur pirmoreiz krustojās jūsu ceļi?

C.: Zināmā mērā tā bija nejaušība. Lai gan kādu laiku strādājām vienā juridiskajā birojā, toreiz pat īsti nekomunicējām, jo es biju palīgs vienam biroja partnerim, Jānis – otram. Kad Jānis no šā darba bija aizgājis un man arī sāka raisīties domas, ka varētu ko mainīt,1996. gada nogalē nejauši satikāmies kādā veikalā. Sarunas laikā Jānis izteica domu, ka varētu mēģināt darboties kopā, jo abi meklējam patstāvību un rīcības brīvību. No šādas nejaušas tikšanās ātri nokļuvām pie galīgā lēmuma – 1997. gada 11. februārī nodibinājām juridisko biroju, savukārt marta vidū abi sākām tajā darboties “uz pilnu slodzi”.

J.: Sākām kā juridiskais birojs “Cers”, vēlāk pārtapām par “CersJurkāns”. Mūsu pirmās telpas Lāčplēša ielā atradām par brīvu, tās piederēja kādai sabiedriskai organizācijai, kurai tās nebija nepieciešamas un stāvēja tukšas, pieputējušas. Paši kopā ar mūsu topošajām dzīvesbiedrēm vienā nedēļas nogalē visu sakopām, iztīrījām, iekārtojām.

C.: Nesākām pavisam tukšā vietā, mums bija divi potenciālie klienti un ticība, ka tie gribēs ar mums sadarboties. Tie bija mūsu pirmie klienti, un sadarbība turpinājās diezgan ilgi. Pēc vairākiem gadiem viens no šiem klientiem – pieredzējis liela uzņēmuma vadītājs – atzinās, ka izlēmis uzsākt ar mums sadarbību, viņa vārdiem sakot, “lai no jauniem kaķēniem izaudzinātu spēcīgus tīģerus”. Tas bija mūsu veiksmes stāsts, jo abi klienti bija lieli uzņēmumi ar plašu darbības profilu, kur varējām gūt ievērojamu pieredzi. Viens no tiem mums uzreiz uzticēja arī pirmo tiesvedību, kurā lieta jau bija iegājusi klientam nelabvēlīgās sliedēs. Tā kā man jau bija neliela tiesvedību pieredze no iepriekšējām darbavietām, tad šo lietu uzņēmos es. Joprojām atceros, kā tai gatavojos. Biju salicis dokumentus vairākās mapēs, teju katrai rindiņai vilku līdzi ar pirkstu, lipināju lapiņas, ar marķieri atzīmēju pretējās puses argumentus un pretrunas, gatavoju tiesu runu, taču tiesas zālē tas nelīdzēja, jo pretī stājās viens no tālaika augstākā līmeņa advokātiem, kurā tiesneši ļoti ieklausījās.

Rokas netrīcēja?

C.: Un kā vēl trīcēja!

J.: Es arī toreiz biju tiesas zālē, kopā ar klientu atbalstījām Olavu. Atceros, kā viņš tiesai sniedza detalizētus paskaidrojumus, pēc kuriem oponējošais advokāts – kungs krietni gados – lēnām piecēlās, laiski pameta ar roku un tēvišķā labsirdībā noteica: “Muļķības!” Šo lietu gan zaudējām, konflikts jau pēc būtības nebija mūsu klientam labvēlīgs, taču guvām neatsveramu pieredzi tiesas procesā – gan lietas sagatavošanā, gan uzstājoties tiesas sēdēs.

Kāda toreiz, pirms 25 gadiem, bija situācija nozarē? Vai aktuālie jautājumi ir mainījušies?