Manuprāt, labākie sarunu biedri ir cilvēki, kam ir laba humora izjūta un kas, lai gan sasnieguši daudz, tomēr spēj saglabāt vienkāršību un cilvēcību. Tā noteikti varu raksturot arī Kristapu Amsilu – AS “Dobeles dzirnavnieks” valdes priekšsēdētāju. Bija sajūta, ka šī intervija aizrit vienā elpas vilcienā, lai gan paspējām izrunāt daudz tēmu.
No “Statoil” pārdevēja līdz “Dobeles dzirnavnieka” valdes priekšsēdētājam. Kā tas notika?
Darba gaitas tiešām sāku “Statoil” kā pārdevējs, kur nostrādāju divus gadus. Tālāk gan ceļi mani aizveda uz “Hansabank”, kur sākumā darbojos vieglo automašīnu līzinga nodaļā, vēlāk pabiju arī vairākos citos amatos, bet pamazām kļuvu par lielo ražošanas uzņēmumu apkalpošanas nodaļas projektu vadītāju. Sadarbojos ar lielākajiem Latvijas ražojošajiem uzņēmumiem, risināju dažādus finansējuma jautājumus, sniedzu konsultācijas. Mans klients bija arī “Dobeles dzirnavnieks”, izveidojās ļoti labs kontakts ar šī uzņēmuma akcionāriem. Pienāca brīdis, kad uzņēmumā notika pārmaiņas un akcionāri mani uzrunāja, aicinot pamēģināt ko jaunu. Tā no Rīgas pārcēlos uz Dobeli, un nu jau vairāk nekā 10 gadu esmu šeit. Sākums bija ļoti satraucošs un izaicinošs, īpaši tādēļ, ka tobrīd man bija vien 27 gadi.
Decembris ir īstais brīdis, lai atskatītos uz kādu noteiktu laika nogriezni mūsu dzīvē. Kas, jūsuprāt, šogad bija trīs būtiskākie notikumi jūsu vadītajā uzņēmumā?
Droši vien populāri būtu teikt Covid-19, Covid-19 un Covid-19, bet es tomēr sākšu mazliet citādāk. Pirmais – šogad pabeidzām divus lielākos investīciju projektus uzņēmuma vēsturē. Sāka darboties divas jaunas un jaudīgas ražotnes – pastas un bioloģisko graudu pārstrādes ražotnes. Tās kopsummā bija vairāk nekā 35 milj. eiro vērtas investīcijas. Otrais – parakstījām līgumu par Lietuvas uzņēmuma AB “Baltic Mill” iegādi. Tiesa, šis darījums nebeigsies šogad. Visticamāk, tas notiks nākamā gada pirmajā pusē, taču jau ieguldīts ievērojams darbs. Trešais – droši vien viss, kas saistīts ar Covid-19 pandēmiju un mobilizēšanos uzņēmumā, nemitīgo uzraudzīšanu, sekošanu notikumiem, likumu izmaiņām, to ieviešanai praksē un – pats galvenais – nemitīga komandas pieskatīšana. Mūsu mērķis bija maksimāli uzraudzīt komandu, lai šo nelaimi neielaistu uzņēmuma iekšienē. Visu laiku esam centušies dzīvot paši savā izolācijā, maksimāli izvairoties no ārpasaules un veltot daudz uzmanības vakcinācijas tēmai. Šobrīd esmu priecīgs, ka 94% uzņēmuma darbinieku jau pabeiguši vai sākuši vakcinācijas kursu. Tas dod cerības, ka spēsim pārdzīvot šo laiku.
94% ir ļoti labs rādītājs. Pastāstiet arī citiem, kā to izdevies sasniegt! Vai motivējāt darbiniekus finansiāli vai emocionāli?
Finansiāli nevienu nemotivējām, bet vairāk strādājām ar katru individuāli. To, ka īsti labi nav, skaitļi apliecināja jau pavasarī, kad radās iespēja pieteikties pirmajām vakcīnām. Dobeles novada pašvaldība tobrīd mums ļoti nāca pretī – mūsu uzņēmumam kā vienam no pirmajiem nodrošināja iespēju vakcinēties uz vietas, veselu dienu rezervējot tikai mūsu komandai. Tobrīd sapriecājos un paziņoju visiem kolēģiem, ka mums ir lieliska iespēja visiem vienā dienā doties vakcinēties. Taču, saņemot darbinieku pieteikumus, šo iespēju vēlējās izmantot vien nepilni 30% strādājošo. Tad es sapratu, ka tas nebūs tik vienkārši, kā man sākotnēji bija šķitis. Kad šie pirmie 30% bija vakcinējušies, redzējām, kā citi mūs pastiprināti vēroja un skatījās, vai izdzīvosim. Visi, protams, palikām dzīvi, veseli un smaidīgi, un tas motivēja vēl daļu kolēģu pieņemt lēmumu, līdz ar to tuvāko mēnešu laikā sasniedzām aptuveni 50% vakcinēto apjomu.
Tomēr paralēli sajutu, ka daudziem kolēģiem ir virkne medicīnisku jautājumu un sabiedrībā notiek dezinformācija, tādēļ uzņēmumā ciemos uzaicinājām epidemiologu, kurš vadīja prezentāciju un atbildēja uz daudziem neskaidriem jautājumiem. Tā bija laba iespēja iegūt viedokli ārpus “Facebook”, bet tiešā kontaktā ar ekspertu. Brīdī, kad bijām sasnieguši jau 80% vakcinācijas aptveri, valdība pieņēma lēmumus par riska zonu un obligātās vakcinācijas noteikšanu, kas vēl daudziem kolēģiem bija motivācija izlemt vakcinēties. Visos šajos etapos ar kolēģiem notika arī individuālas sarunas, centāmies viens otru iedrošināt.
Motivēšana vakcinēties, visticamāk, šobrīd nav vienīgā aktuālā tēma attiecībās ar kolēģiem. Paralēli visā sabiedrībā joprojām valda satraukums un neziņa par tālāko. Kā ar to labāk tikt galā uzņēmumā? Kā nomierināt komandu?
Jā, godīgi sakot, šis tiešām ir emocionāli sarežģīts laiks, ko novēroju arī mūsu kolektīvā. Cilvēku dzīve kļuvusi vienmuļāka, nemitīgi esot tikai darbā un mājās un neredzot gandrīz neko citu. Bet mums nav variantu, tam ir jātiek pāri. Redzu, ka daudziem kolēģiem noplacis entuziasms un dzīvesprieks. Es uzskatu, ka katram šobrīd jāizdara tas, ko mēs varam izdarīt, lai iespējami ātrāk pārvarētu pandēmiju, t.i, vienkārši jāvakcinējas. Kad visi izpildīs šo mājasdarbu, mēs atkal varēsim turpināt darboties un beigsim muļļāties šajā satraukumā.
