Lietojot gan tradicionālās viedierīces – datorus, telefonus, viedās sporta ierīces –, gan arvien viedākas tehnoloģijas, tiek nepārtraukti radīti dažāda veida dati. Turklāt daļu no datiem, ko radām, pat neizmantojam, un tie faktiski kļūst par digitāliem atkritumiem, kas var radīt apdraudējumu ne tikai pašiem, bet arī līdzcilvēkiem un apkārtējai videi. Tomēr ar visai vienkāršiem paņēmieniem iespējams mazināt potenciālo apdraudējumu un novērst ļaunprātīgu datu izmantošanu.

Katrs klikšķis, “Instagram” bilde, “TikTok” video, nosūtītais e-pasts un no ārsta saņemtā e-recepte rada datus un atstāj pēdas šķietami netveramajā kibertelpā. Ik sekundi pasaulē tiek nosūtīti un saņemti 4 milj. e-pastu, turklāt 85% no visa elektronisko vēstuļu kopskaita ir mēstules jeb spams. Katru dienu saziņas platformas “WhatsApp” lietotāji apmainās ar 40 milj. ziņu, un viedierīču lietotāji rada datus, kas “sver” aptuveni 330 milj. terabaitu, kas pielīdzināmi 250 filmām vai “Microsoft Word” dokumentam ar 6,5 milj. lappusēm, un tādu pašu apjomu rada, piemēram, seriāla skatīšanās straumēšanas platformā 20 dienas bez apstājas.

Sen nelietoti faili arī regulāri jāpārskata

Diezgan droši var teikt, ka teju katram cilvēkam ir tādi dati, kas vairs netiek izmantoti, piemēram, sociālie tīkli, kuros sen izveidotais konts šobrīd vairs nav aktuāls, bet tā arī nav izdzēsts vai iztīrīts; veci videoieraksti un nevajadzīgas fotogrāfijas, kas glabājas “mākonī”; sen aizmirsti e-pasti un nekad neatvērti sūtījumi e-pasta kastītē. Sākotnēji var šķist, ka tie ir nekaitīgi pārpalikumi vai pat nostalģiskas atmiņas, taču jāuzsver divi būtiski argumenti:

• tie ir dati, kas aizņem vietu un kuru uzturēšana prasa daudz enerģijas;
• pamestos datus var ļaunprātīgi izmantot kiberuzbrucējs.

Rakņājoties pa digitālajiem atkritumiem, noziedznieki var veikt sociālo inženieriju – ievākt specifisku informāciju par cilvēku – un, piemēram, radīt individuāli mērķētu pikšķerēšanas (phishing) e-pastu, lai izvilinātu sensitīvu informāciju, piemēram, uzdodoties par senu “draugu”. Pamestās vietnes var arī būt plašāka kiberuzbrukuma sākuma punkts – uzbrucējs pamesto vietni var uzlauzt un iegūt dažāda veida datus, piemēram, lietotājvārdu, e-pasta adresi, telefona numuru, paroli un citu informāciju. Šos nelegāli iegūtos datus iespējams tālāk izmantot, lai mēģinātu ielauzties cilvēka šobrīd lietotajās vietnēs.

Arī tad, ja gadu gaitā ir izveidojusies viena iemīļotā parole, kura tiek izmantota dažādās platformās, varbūtība, ka, nozogot to vienuviet, tā derēs citviet, ir visai augsta. Ja cilvēks pēkšņi kļūst slavens, šīs “digitālās izgāztuves” ir vieta, kur kādam nelabvēlim okšķerēt un, iespējams, izrakt kādu “interesantu faktu” vai “dzeltenas nokrāsas” informāciju. Iztīrot neizmantotās platformas un izdzēšot nevajadzīgu informāciju, cilvēks pasargā sevi no liekām galvassāpēm vai neveikliem starpgadījumiem nākotnē.

Digitālo datu ietekme uz vidi

Atkritumus cilvēki ir pieraduši šķirot – stikls pie stikla, plastmasa pie plastmasas, dažādu dzērienu iepakojumi tiek nodoti depozīta sistēmā, un nu arī pārtikas pārpalikumus var šķirot bioloģisko atkritumu konteinerā, tos kompostējot. Ar tādu pašu rūpību būtu vēlams attiekties pret digitālajiem atkritumiem, lai tie ne vien nenonāktu garnadžu rokās ļaunprātīgai “otrreizējai pārstrādei”, bet arī  – kas ir tikpat būtiski – neatstātu negatīvas sekas uz apkārtējo vidi.

__________________________________________________________________________

Rakņājoties pa digitālajiem atkritumiem, noziedznieki var veikt sociālo inženieriju – ievākt specifisku informāciju par cilvēku
__________________________________________________________________________

Piemēram, dati, kas glabājas dažādos mākoņu pakalpojumu sniedzēju servisos, rada ietekmi uz vidi, jo to uzturēšanai nepieciešams liels resursu un enerģijas apjoms, tostarp elektroenerģija serveru darbināšanai, glabāšanai nepieciešamo disku vieta, rezerves kopiju veidošana, dzesēšanas iekārtu uzturēšana. Tas ir arī apjomīgs darbs cilvēkiem, kuri šīs sistēmas uzrauga, sargā un rūpējas par to, lai viss darbotos nepārtraukti un droši. Taču pēc būtības veidojas paradoksāla situācija – cilvēku pamestos datus jeb digitālos atkritumus – kādam nākas uzturēt, kaut arī tie vairs nav ne nepieciešami, ne noderīgi, jo cilvēki ir no tiem atteikušies.

Uzturēšanai nepieciešama enerģija, un enerģijas radīšana neizbēgami rada arī siltumnīcefekta gāzu jeb CO₂ emisijas. Dažādi pētījumi lēš, ka digitālo tehnoloģiju nozare rada aptuveni 3-4 % no pasaules CO₂ emisijām – tikpat, cik visa aviācijas nozare kopā. Šī iemesla dēļ ir radusies kustība “International Day of Digital Cleanup” – faktiski “Lielā digitālo atkritumu talka” –, kuras mērķis ir rosināt cilvēkus pārskatīt savus digitālos paradumus un sakopt aiz sevis radītos digitālos atkritumus, lai tādējādi mazinātu to radīto ietekmi uz apkārtējo vidi. Piemēram, 2023.gada notikušā pasākuma laikā 400 000 dalībnieki no 108 valstīm kopā izdzēsa gandrīz 7 milj. gigabaitu datu, tādējādi ietaupot 1,7 milj. kilogramu CO₂ emisiju un dodot dabai atelpu.

Ieteikumi ikdienas kiberhigiēnai

Lai mazinātu sevis radīto “pēdas nospiedumu” gan digitālajā, gan apkārtējā vidē un uzturētu savu digitālo drošību kibertelpā, ikviens var veikt dažus samērā vienkāršus kiberhigiēnas soļus.

Laiku pa laikam ir vērts pārskatīt lietotnes un servisus, kurus cilvēks izmanto vai iepriekš izmantojis. Ja kāds no tiem vairs netiek lietots, tad jāatstāj vien sev svarīgie dati, bet pārējie jādzēš, kā arī jāatsakās no tā pakalpojuma sniedzēja, kas vairs nav aktuāls. Pašlaik lietotajās lietotnēs, ierīcēs un servisos jāpārskata uzkrātie dati ­– ir liela varbūtība, ka katram ir uzkrājusies liela datu kopa, ko var dzēst, piemēram, vecie e-pasti, fotogrāfijas, kas atkārtojas vai vairs nav vajadzīgas, vecie dokumenti, kas savu funkciju izpildījuši un vairs nav nepieciešami.

Tāpat ieteicams pārskatīt lietotņu un izmantoto servisu privātumu, drošības un citus lietošanas iestatījumus. Ir lietas, ko var darīt, lai izvairītos no liekas dažādu datu ievākšanas un apstrādes. Atsevišķu ķeksīšu atzīmēšana vai izņemšana var stiprināt gan privātumu, gan mazināt drošības apdraudējumus. Tas pats attiecas arī uz autentifikācijas sistēmām – nevajadzētu izmantot vienas un tās pašas paroles vairākās vietnēs, svarīgi iestatīt divu faktoru autentifikāciju un rūpēties par paroļu drošību un to spēku, tādā veidā pasargājot datus – gan tos, kas vēl nepieciešami, gan tos, kas jau uzskatāmi par atkritumiem. Ja pavasara tīrīšana tiek veikta mājās vai birojā, tad, iespējams, pienācis laiks, lai sakārtotu arī digitālo telpu un vairotu datu drošību internetā.